Par ES Kaujas grupu


Zemesargs sāk ar pamatapmācību. Tai seko bataljona atbildībā vadītās tālākās mācības, sacensības un speciālistu apmācības. Civilā dzīve plus brīvdienu armija. Un tad ik pāris gadus tiek organizēta kaujas grupa.

Kaujas grupa ir pilna laika armija pusgada garumā, ar 2 dienu brīvdienām ik pēc 2-3 nedēļām. Aizmirstam par darbu, ģimeni, privātumu, sexu un normālu pārtiku. Sagatavojamies klausīties nebeidzamu muldēšanu, atklāt sevī jaunus agresijas un rupjības apvāršņus, un elpot viens otra pirdienus.

Pabeidzot pamatapmācība nospraudu sev mērķus, ko vēlētos sasniegt un tapa skaidrs, ka regulārās apmācības to nesniegs. Viens no mērķiem bija būt kaujasspējīgā apakšvienībā.

Pēc kaujas grupas uzskatu, ka zemessardze NAV kaujasspējīga. Sorry. Ir varbūt atsevišķas nodaļas un ir spēcīgi indivīdi, bet tas arī viss. Šis laikam būs grūtākais ar ko pašam turpmāk sadzīvot.

Savukārt kaujas grupā jūs esat karavīri ar uzstādījumu, ka esat profesionālis. Dažreiz. Jo prasības jums būs kā profesionālam karavīram, bet nodrošinājums kaut kur starp PD un ZS.

Ieguvumi: apmācību intensitāte, cilvēkstundas un prasmes kādas “parastais”, tā sauktais “ārrindas zemessargs” neiegūs. Uguns un kustība vada līmenī ar kaujas mūni pa krītošajiem mērķiem, kaujas stundas garumā ar ugunspunkta iznīcināšanu, reorgiem, pārlādēšanos, kritušajiem, sakariem.

Adekvāti un regulāri žīdenes drilli. Nodaļas un vada līmeņa koordinācija, rutīnas partuļbāzes, daudz laika pavadījām lauka apstākļos.

Granātnieki tiek pie zemstobra granātmetējiem, tiek kustināts gan .50cal, gan CG84, gan GMG. Dažiem tiek Minimi 5,56 ložmetēji. Pārsvarā gan skrien ar vecajiem Ksp58, kas pusgada laikā lūza kā lūžņi, norādot uz to, ka šie dāvinājumi reālu kapāšanu vairs netur.

Gribējās vairāk laiku kaujai apdzīvotā vietā, bija taktika no transporta. Vēl nedēļu klapējāmies ar stekiem un vairogiem apgūstot pūļa kontroli. Orgstikla vairogi pie mums piedzīvoja savas pēdējās minūtes, “pretinieki” pirmajā izspēlētajā kontaktā driskās saspēra 3 vairogus minūtes laikā. Vairogi un ķiveres arī bija tā noskrāpēti, ka cauri redzēt nebija iespējams. Vienvārdsakot – veca šņaga. Instruktors gan bija labs.

Apmācību procesa pēdējā fāzē, tas ir– pirms LV sertifikācijas un Anglijas beizot iedeva Bear-2 bruņu komplektu, kas lika saprast, cik sver karavīrs ar 8 pilnām magām, tikpat rezerves mūni, ūdeni, rāciju, gāzmasku un ieroci.

Atbraucot to pakazuhas Anglijā, bruņas mums tika atņemtas, nedodot iespēju ar tām turpināt strādāt Saber Strike mācībās.

Protams bija arī citas nepilnības. Netikām katrs pie savas rācijas, lai gan tās tika iegādātas, bet gudrīši nepratās nopirkt tām austiņas. Ķiveres vēljopojām tās pašas vecās. Piešķirtie džipi bez ložmetējiem uz jumta. Somas šausmīgi ilgi nevarēja iedot. Vietējā barošana no ELVI vispār bija zem jebkādas kritikas, par ko batkoms cerams arī dabūja atbildēt. Ar prieku braucām uz Ādažiem, jo zinājām, ka varēs paēst cik lien. Pārējo laiku dzīvojām Kuldīgā.

Dabūjām lauka apstākļos ierīt pamatīgu ziemu, sniegu un mīnusus, viss kā pienākas. NBS nodrošinājums varētu atjēgties, ka karavīriem vajag ne tikai goretex zābakus, bet arī nopietnus ziemas cimdus. Ziemas raksts te.

Sadzīve. Kubāram viņļveidīgi iet pāri gripas, saaukstēšanās, vemšanas un augstumpumpu epidēmijas. Tāda ir dzīve. Sevi parāda senās traumas, sastieptas potītes, šķības muguras un slikti zobi. Jā, starp citu: standarta karavīrs bruņotajos spēkos ir ar brutāli brūniem, netīriem zobiem un pīpē paciņu dienā.

Periodiski pie mums parādījās L.Kalniņš un zināmā mērā izrādīja interesi, daudz solīja un šo to arī nokārtoja.

Samaksa bija kapeikas. Pats pusgadu kaujas grupā dzīvoju uz savam finansu rezervēm. Ir tik daudz spēcīgu zemesaargu, kurus no dalības atturēja tieši finansiālais aspekts. Džeki nedēļām dzīvoja vispār bez naudas. Bija grūtības savākt vadu, trūkst karot gribētāju.

Rezultātā kaujas grupā nolasās tāds kontingents, kuriem dzīvē tāpat nav ko darīt vai ziņkārīgi fanāti. Dominē zems intelekts, prasta uzvedība, zema morāle un truli repetatīva gvelšana. Jenoti. Par šo vajadzētu domāt augstākā līmenī.

Kaujas grupā tapa skaidrs, cik svarīgs ir grupas, nodaļas, vada komandieris, vada seržants un vispār pieredzējis instruktors. Labs komandieris ir arī līderis, zin savu amatu, ar pieredzi, kontrolē sevi un padotos, pats nelaiž luni. Bez komandiera pavēlēm un kontroles sākas bardaks. Bez laba laba komandiera sākas power stuggle.

Svarīga nianse: karavīru pienākums ir palīdzēt komandieriem sevi vadīt. Karavīrs pats izlemj klausīt vai neklausīt. Tie, kas nespēja izaugt un spurojās, dabon ierīt. Dažreiz ierīt dabon visa nodaļa vai pat vads.

Latvijas mērogā kaujas grupa atbilstošā atbildības rajonā varētu koordinēti veikt vienkāršus Kaujas uzdevumus. Eiropas kaujas grupas mērogā mēs vispār neesam interesanti. Varam pavadīt EOD un uzlikt tiem perimetru, varam sēdēt torņos un virināt vārtus, varam pastiprināt un piesegt muguru, uzlikt VCP, eskortēt, apsargāt kara gūstekņus utml darbus.

Tīri nejaušības pēc gala izspēlē, Anglijā daļa mūsējo kājinieku dabūja iespēju pakarot pilsētā. Kaujas grupā latviešu vieta ir Force Protection. Tas nozīmē ka mēs rutinējām Forward Operation Bāzēs. Stundas tornī, stundas QRF, stundas miega. Dienas ar nakti sajūk. “Tornī” viens un tas pats skats. Rutīna. Ja, nedod Dievs, nāktos braukt uz 1/2 gadu “misijā” +40C, šāds darbs būtu aplauziens. Cietums faktiski. Pēc sertefikācijas UK blakus mūsu nosaukumam ESKG 16/2 parādījās termins “Spēku aizsardzības rota” (Tēvijas Sargs, 2016.05).

Anglijā, gala izspēlē, nedēļas laikā laikā mums uzšāva vienreiz. Daži karavīri visā Anglijā pavadītā mēneša laikā tā arī nedabūja piepīpēt. Dienā, kad latvieši bija noņēmušies no FOBa un pavadīja izbraukumā bezdarbīgi gaidot, jo “varbūt britiem ievajadzēs pūļa kontroli”, angļi paši nemācēja sevi FOBā nosargāt, atbrauca babaji ar kalašiem un vienu compoundu izpūta.

Mēnesis Anglijā pa lielam bija zaudēts laiks. Laba bija viena epizode, pirmajās nedēļās, apmācības fāzē, kad tika izspēlēts sprādziens pilsētā un bija noalgoti reāli invalīdi, kas tēlo saspridzinātos bez locekļiem, ar visām smakām, dūmiem, kaucošiem civilajiem un asiņu peļķēm.

Britu pieeja “Train as you fight” tiešām darbojas. Tie, kas haltūrē mācībās, ieraduma vadīti tāpat lohojos ar kaujas mūni un sertifikācijas laikā. Tā ka uz tiem slinkajiem zemīšiem, kas nevīžo pakustināt savu pakaļu, IR jāauro.

Daļa no mēneša Anglijā neieguva neko,
citi – kā nu katrs prata uzsūkt info.

Dabūjām redzēt arī sabiedroto bruņotos spēkus, kuru armijās dominē tehnoloģijas. Salīdzinoši ar somu un britu kaujas mašīnām ar 2×7.62, .50cal vai GMG, latviešu džipiņi ar mugursomām uz jumta izskatās pēc arheologu ekspedīcijas.

Skaidrs kapēc mums dod FOBus sargāt. Kaujas uzdevumus mums neredzēt. EU Kaujas grupai letiņi ir mazsvarīgi un mūsu dalība mēnesi ilgajā komandējumā sagaidāma formāla un stipri garlaicīga. Starp citu lietuvieši, kas bija ieradušies krietni lielākā skaitā un arī spēcīgāk bruņoti, darīja to pašu ko mēs.

Skatoties pamīšus uz monstrozajiem transportiem un to operatoriem, sāk šķobīties vērtības: kas ir būtiskāk– jaudīga zaļonka un karavīra individuālās prasmes, vai tehnoloģijas? Un atbilde ir skaidra, bez sakariem, dimamiskām datorkartēm, termālajām / nakts redzamības kamerām un mobilitātes mēs neesam kaujas spēks, tikai apsardzes vads.

Latviešiem tehnikas nav, toties skriet ar vieglajiem strēlnieku ieročiem ir relatīvi lēti. Ja mēs vēl izkoptu kājinieku taktiku, un nežēlotu salūtmunīciju, latvieši kā karotāji ir mūsu spēks. Atliek tikai izveidot mācības ticamākas un izvilkties ārā no meža. Karošana notiek pilsētās. Train as you fight.

Latvijai nav naudas un tehnikas, lai kaujas grupā mēs spēlētu interesantu lomu. Profesionālajam dienestam Kaujas grupa nav interesanta, tāpēc to uzgrūž zemessardzei. Par cik ZS augstu pozicionē tikai politiķi skaistās runās, lai mierinātu muļķu tautu, bet realitātē nedod neko, internacionālajā teātrī tai tiek piešķirta neinteresanta loma. Viss ir līdzsvarā. Happy?

Vai veltīt laiku kaujas grupai? Jā, nenožēloju.
Vai pusgada laikā jūs kļūsiet par kiborgiem? Nē. To es uzreiz pasaku. Laiks aizlidos vēja spārniem. Lai dziļi iedrillētu visas kājinieku tēmas vajadzētu gadus divus un daudz vairāk, pastāvīgu resursu.

Vai kaujas grupa ir augstākais ko ZS var sniegt, pietuvojoties iespējai tiešām reāli doties misijā? Jā, ļoti iespējams. Te jūs varat saprast, kas ir rutīna, kas ir nodaļa, amati, vads, tā struktūra un darbība. Kaujas grupa sniedz iespēju strādāt ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, reāli izveidotu nodaļu 10 cilvēku sastāvā un dod iespēju apjaust, kas būtu sagaidāms profesionālajā dienestā. Trennēja mūs intensīvi, mērķtiecīgi un agresīvi. Seržants mūs sauca par kaujas mašīnām, bet rezultātā mēs kaujas mašīnas sargājām neizejot no perimetra.

Bet viss jau nav tik slikti. 2 gadu laikā Profesionālajā Dienestā kopā nebiju izšāvis tik daudz mūni, cik te vienā vingrinājumā, viens no karavīriem man teica. 8 aptveres + tikpat rezerve bija standarts 2016tā gada Kaujas grupā. Pozitīvais bija mūsu instruktori un pašu izaugsme.

Kaujas grupa ir smags periods, kas caur sniegu līdz ceļiem, ūdeni līdz kaklam, sviedriem, salšanu, bezmiegu, kāju un muguras sāpēm, pastāvīgu stresu, izkliegšanos un samierināšanos, izdresē zemīti par karavīru. Kaujas grupa ir vide, kurā motivācija ir augstāka kā profesionālajā dienestā, jo te savācas puiši, kuri paši raujas karot un vēl nav aplauzti. Kaujas grupā ir iespēja pacelt savu līmeni nesalīdzināmi augstāk, tai pat laikā saprotot, cik tāls ir patiesi profesionāla kaujinieka līmenis.


Kas tālāk? Varbūt izlūki. Varbūt nodaļas komandiera loma. Varbūt sporta precīzā un ātrā šaušana. Varbūt airsoft CQB trenniņi. Varbūt agresīva tuvcīņa. Laiks rādīs, kura aktivitāte turpmāk spēs dot piepildījumu.

Drēbes ziemas sezonai

Ziema Latvijā ir un jāmāk ar to sadzīvot. Ziema – tas būtu laiks no decembra līdz martam. Turklāt ziema ir ne tikai sniegoti balta ar stabiliem mīnusiem. Lielākā cīņa ar laika apstākļiem ir kad temperatūra svārstās “ap nulli”, kas pēdējos gadus sastāda lielāko daļu ziemas sezonas.

lowa Z-8N GTXPar apaviem: Slapjiem mežiem vislabāk derēs ādas/goretex zābaki un Sealskinz zeķes, kā arī geiteri (bahilas). Standarta BATES zābaki sausam klimatam, kādus izsniedz ZS, ziemai un pat vasaras rasai nederēs. Zābakiem jābūt tādiem, kas neuzsūc mitrumu. Zābaku funkcija pamatā ir aizturēt mitrumu, nevis turēt siltumu.

Pats staigāju ar Lowa Z-8N GTX zābakiem. Arī BATES ziemas zābaku modelis, ja tādu izdod, ir ok.

Bet visi zābaki paliek slapji agrāk vai vēlāk, tapēc rekomendēju Sealskinz zeķes. Dārgas, bet dara brīnumus. Kad vads iet formācijā, tad nodaļai būs jāiet tur, kur sanāks un reizēm nāksies šķērsot ūdeni. Ar Sealskinz zeķem esmu nostaigājis purvaina meža lāmām gandrīz zābaka dziļumā 3 dienas no vietas sausām kājam un nomainījis vienas plānās apakšzeķītes. Ja ir plusos, otrus zābakus līdzi var pat neņemt, tikai pamainīt Sealskinz zeķes. Cena gan vienam pārim šādu zeķu ir ap 50eur. Man viņas netraucē, nevarētu teikt, ka sutinātu kājas. Ziemai jāizvēlas siltākais zeķu līmenis, 4 vai 5.

Header_Markenshops_sealskinz

Otrie zābaki jāņem līdzi, ja temperatūra ir stabili zem nulles. Ielūzu purvā cauri šaubīgam ledum kūdras šļurā līdz celim. Geiteri toreiz nebija un zābaks bija pilns ar ūdeni. Tobrīd bija ap -13c, no ārpuses viss sasala un situācija bija šaubīga. Cits kareivis iedeva savus rezerves zābakus un tas mani todien paglāba.

Geiteri ir būtisks papildinājums zābakiem: tie pasargā bikses no garas slapjas zāles, novērš sniega sabiršanu zābakos un brīnumainā kārtā iekāpjot ūdenī līdz celim un izlecot uzreiz ārā, pasargā zābakus no udens. Geiteriem jābūt cieši stingri derošiem. Es lietoju vieglus goretex geiterus ar trosīti apakšpusē. Ja nav geiteru, daži karavīri noteipo bikses ar armēto izolācijas lentu.

Par termoregulāciju torsam. Ja temp ir -2/+8c, torsu ģērb plāni, mazāk sasvīdīsi un pauzēs nesaldēsi muguru. Saglabā šalli, cepuri cimdus. Pauzēs nesēdi dziestot. Norauj visu nost, noslauki no torsa mitrumu un saģērbies atpakaļ. Šī mazā procedūra dara brīnumus, jo mazākais, ko Tu vēlies darīt ir samērcēt apakšējo slāni sviedros. Tas gan notiek šā vai tā un dienas beigās apakšslānis būs slapjš.

Ja pauze ir ap stundu (pusdienas), noder ne tikai noslaucīties, bet uzmest silto jaku, bet sausu veļu mainīt nevajag. Piesvīdīs arī to un tad Tev būs divi pāri mitras veļas. Labāk otru saglabāt sausu un pauzēs apslaucīties.

Aizmirstam par ideju līst guļammaisā ar mitrām drēbēm, lai “tās izžāvētu”. Pat ja būs “silti”, mocīs drebuļi, jo mitrs ķermenis dziest. Miegam veltīto iespēju vajag izmantot maksimāli: gulēt sausās drēbēs. Mitrās drēbes jāvelk atpakaļ no rīta. Tas nav patīkami, bet “pamodina”. Vienīgais, ko esmu žāvējis naktī uz pleciem ir minētās Sealskinz zeķes, izverot tās uz otru pusi.

Pašsaprotama lieta, bet jāatgādina vēlreiz: lietojam tikai sintētiska auduma apakškreklus. Vēl laba ir vilna. Var paeksperimentēt ar tīkliņkrekliem, tie labi žāvējas.

Būtiski turēt siltu un sausu galvu naktī guļot. Rezerves cepure nemaz nav slikta doma. Noteikti noderēs arī sejas maska, kas palīdz nesaldēt pakausi vējā, kā arī kalpo kā kapuce un cepure.

Goretex bikses un jaka ziemā un slapjā laikā ir standarts, bez tiem nekur. Goretex bikses ziemā var kombinēt uzreiz ar silto apakšveļu, bet tad apakšveļai draud kondensāts. Ja laiks ir siltāks, bet slapjš, tad var labi kombinēt BDU bikses ar goretex biksēm. Tad ātri varēs virskārtu noraut, ja pēc īsa brīža sāksies maršs. Goretex bikses var uzvilkt neatšņorējot zābakus. LATPAT pixeļa goretex jaku un bikses personīgi nemazgāju un nežēlojot lietoju mežā. Jo netīrāks, jo dabīgāka skata un parādē iet nav mana prioritāte.

rsz_1-calgary-alberta-canada-snow-covered-michael-interisano

Ja temperatūra krīt zem -15c, spēles noteikumi mainās, būtu jāpāriet uz tieši šādam laikam paredzētiem apaviem, kuros varēt ievilkt attiecīga biezuma vilnas zeķi + šādiem zābakiem būs pašiem savs siltinājums un biezāka zole. Pie minētā sala, standarta vissezonas taktiskie zābaki būs īslaicīgs variants un ilgtermiņā nav go, jo sals spiedīsies cauri.

Kārtgā salā pozitīvs moments ir tāds, ka apkārt nav daudz slapjuma. Piemēram malku var skaldīt vienā lācīti ar BDU jaku pāri. Lācītis vispār būtu jāvelk tikai zem BDU jakas: tā tas ir siltāks un ir pasargāts no mitruma. Pixeļa BDU ziemā interesanti sasalst, un paliek līdzīgs Goretex, turklāt elpo.

Kārtīgā salā papildus uzmanība jāpievērš cimdiem. Rekomendēju lielus leduskāpēju pirkstaiņus: tie ir pietiekami izturīgi, labi nosedz delnas locītavu, kas aukstā laikā nejauki salst. Labi cimdi dārgi maksā, tapēc novelkot tos karinu uz vieglas plastmasa karabīnes, lai nepazūd. Cimdi jāsargā no samirkšanas, jānodrošinās ar rezerves pāri.

Kārtīgos mīnusos apstājoties jāvelk būs Snugpak jaka, un iespējams arī bikses. Abus var vilkt pāri kaut vai uzkabei un nenovelkot zābakus. Bet nevajadzētu mēģināt ar šo slāni veikt fiziskas aktivitātes: apakšslānis būs momentāli slapjš.

Pie Snugpak produktiem piederās arī ZS izsniegtais guļammaiss. Efektīvākai ekspluatācijai būtu jāzin kā tieši to lietot: guļammaisam ir divas šņores savilkšanai: viena ap kaklu, otra izveido kapuci. Pāri guļammaisam ļoti vēlams normals goretex bivy-bag. Tas, ko izsniedz ZS atzinību negūst, jo veido kondensātu. Es lietoju US military surplus bivy. Bet arī tas lietū izmirks vienas nakts laikā un pončo  pāri ir jāliek šāvaitā.

Par MTL ziemai: instrumenti būs nepieciešami gruntīgāki: cirvis, nevis cirvītis. Zāģis ar lieliem zobiem, nevis smalkais galdnieku fuksītis. Garais ugunskurs, kurā deg baļķi, nevis žagariņi. Ja guļat ziemas teltī un jākurina krāsniņa un skaidu briketes beigušās, ļoti labi kurēsies sausi zari, kas sagarināti sprīža garumā. Telts krāsniņā lielas pagales nedegs. Sniegu telts vietā nepieciešams attīrīt līdz zemei. Zem paklājiņa paklāj egļu zarus.


Nu tā. Ziemu esam virspusēji apskatījuši. Atceramies, ka cilvēkam mūsu klimatiskajos apstākļos te vispār nav ko darīt – mēs esam tieši atkarīgi no tehnoloģijas: apģērbiem utml. Ģērbjamies atbildīgi, domājam ko daram, mācamies no savām kļūdām, izdaram secinājumus un veicam korekcijas. Jo vairāk laika pavadīsim ārā, jo lielāka pieredze, jo mazāk kļūdu, ko komfortablāka un drošāka veselībai kļūst uzdevumu izpilde ziemas sezonā.

 

Kādi cilvēki stājas zemessargos?

Screen Shot 2015-11-10 at 10.34.31 PM

Laikmetā, kad katrs sevi cienošs blogeris, kā minimums, spēj klasificēt Delfu komentētāju tipus, piedāvāju skatījumu, kādi cilvēki stājas zemessargos.

Ideālie zemessargi ir veseli un spēcīgi. Ātri saprot. Piedalās un uzņemas iniciatīvu. Pašorganizējas un trennējas ārpus obligātajām mācībām. Kontrolē sevi un izvēlas komandā sastrādāties.

Katrā apakšnodaļā ir nepieciešami pāris šādi kadri, lai kolektīvu saturētu kopā un varētu veikt uzdevumus. Spējīgākie ātri vien kļūst par nodaļas komandiera pirmajām rokām un grupu komandieriem.

Zemessardziņi un meitenes. Tie, kas no dabas nav goliāti, bet atceramies, ka arī mazs cinītas gāž lielu vezumu. Derīga tauta, ja prot strādāt ar galvu, spēj izpildīt uzdevumu un netaisa no sevis problēmu. Tie, kas ir pie labas veselības, bieži vien ir labākie skējēji. Der kā izlūki, navigatori utml. Meitenes der administratīvajos jautājumos, labi māk pierakstīt, saskaitīt, atceras detaļas un dažreiz piešķiļ dzirkstelīti.

Vīri ap 50. Interesantā kārtā nāk arī tādi. Vai nu pēdējais vīra spars, vai nu patriotisms, iespējams patika pret militāro vidi kopš obligātā dienesa, bijuši zemessargi 90tajos. Dažreiz ar labu pieredzi. Dažreiz plivinās apkārt ar 90to bardakā iegūtām pakāpēm, kurām nav zināšanu seguma.

Jaunsargi-nindzas. 18-19gadīgi puikas, kas uzauguši jaunsargos un iedomājušies, ka ir labāki par visiem. Ļoti iespējams, ka puikiem arī ir lauka pieredze, prasmes un zināšanas, kuras pamatapmācībā tiek apmuļļātas salīdzinoši virspusēji. Ātri sprēgā, uzvedas puiciski. Jāsūta izlūkos un jādod nest granātmetēju, lai nogurst un nomierinās. Viegli manipulējami, ja tos mazliet paignorē.

Turpinājumā “grūtie kadri”. Lēnie, Nepaklausīgie, Uzmetēji, Mīkstie un vienkārši Duriki.

Lēnie. Nav slikti cilvēki, tikai kaut kā lēni pielec, nesaprot, kur sevi nolikt, neseko līdzi, gaida kad tiem pateiks priekšā. Iespējams šie cilvēki īpaši nedomā par taktiku un ir trāpījušies zemessardzē īsti nezinot, kas tas būs. Agrāk vai vēlāk uz lēnajiem sāk aurot. Dažreiz lēnie saņemas, regulāri nāk uz mācībām, pamazām apgūst prasmes un iegūst uzticamību.

Nepaklausīgie un uzmetēji vairāk redzami pamatapmācībā: nespēj tikt pāri savam ego un uzskata ka paši ir gudri. Ja džeks saņemas, spēj pārkāpt sev un pieslēgties komandas darbam, ir visas iespējas tikt normālā pozīcijā. Ego ir bērnība, no kuras jāizaug. Nepaklausīgie izdomā dažādus iemeslus un ātri pazūd. Uzmetēji ierodas neregulāri. Varētu būt derīgi, bet nepiešķir mācībām pietiekamu laiku un interesi, līdz ar ko atpaliek, nenostiprina uzticamību. Uzticamība ir svarīgāka par fizisko spēku.

Mīkstie. Personas, kuri trāpījušies ZS kļūdas pēc. Atsakās iziet no savām komforta zonām, pie pirmajām grūtībām padodas, apveļas uz muguras un nomirst. Vai izdomā visādus aristokrātiskus iemeslus, kapēc viņiem tas nav vajadzīgs. Karam nav derīgi.

Duriki. Tie ir kadri, kuriem 11 reizes pasakot, nepielec, ka kontakta laikā nevar celties kājās, kuriem no somas ārā karājās graboši kastroļi, pazūd magas, ejot ēst pazaudē ieroci, pusgada laikā nespēj atcerēties savu vietu kolonā un tamlīdzīgas vienkāršas lietas. Neizlasa informāciju par mācībām un ierodas nesagatavojušies. No novadiem gadās tādi neandertālieši, kas pat īsti lasīt nemāk.

Nu lūk, uz šīs iedvesmojošās nots arī beigsim.


Atgādināšu, ka ieinteresētie un spējīgie zemessargi pirmie iegūst informāciju par iespējām tikt uz augstāka līmeņa mācībām un strauji progresē. Šādi cilvēki ir zemessardzē vajadzīgi visvairāk: šobrīd ir pieplūdums, pietrūkst instruktoru un perspektīvos nevilcinoties sūta uz instruktoru kursu, kuru pabeidzot iegūst kaprāļa pakāpi.

Atskats “Sudraba Bulta 2015”

Labā ziņa: NATO sabiedroto militārās tehnoloģijas ir augstā līmenī. Zeme, gaiss, novērošanas droni, optika, organizācija. Ja veidojas militārs konflikts ar Krieviju, un redzētie NATO spēki ir te, domāju, ka okupantiem šeit nav izredžu.

Mazāk labā ziņa: zemessarga loma šādā konfliktā, subjektīvi, šķita diezgan mazsvarīga. Veicām aizkavēšanas funkciju dāņu operētai CV90 bruņutehnikai. Šādā scenārijā kājinieks ar relatīvi stipri sitošo 7.62×51 triecienšauteni ir nenozīmīgs. Vienīgais reālais ierocis paliek CG84 granātmetējs un ložmetējs. Pārējie sēž un nodarbojas ar apakšvienības galveno ieroču apsargāšanu, un vajadzības gadījumā pārņem šos ieročus. Ir jābūt pašnāvniekam, izcili drosmīgam vai neprātīgi niknam, lai noslaucītu sasprindzinātā cīņubiedra paliekas un smiltis no ieroča un kāptu arā no ierakuma, šaut pa tanku, kas brauc virsū ar stobru pret tevi.

Vēl viena mazā pieredzīte ir inicitatīva agresīvai defensīvai. Ierakumam cauri krūmiem un kokiem pavisam klāt piebrauc tanks, izmet dūmus, tuliņ nāks pāri kājinieki. Šajā scenārijā, kur visi bijām pirmā gada zemessargi, neredzēju pietiekamu iniciatīvu. Nevar sēdēt bedrē ar stobru zemē un gaidīt, kas nu būs. Atnāca dāņi, iemeta granātu un izbēra aptveri pa mums. “Visi beigti”. Būtiskākā mācība ir inicitatīva un pretinieka diktētā notikumu gaita. Varējām nevis sēdēt bedrē, bet izmantojot doto dūmu aizsegu izvērsties un flangāli ar ložmetēju pārsteigt no sāna.

Klīst leģendas par izlūk-nindzām, kas ielec ierakumā, nobļaujas “rokas augšā”, paķer granātmetēju un aizbēg. Esot arī nosperts un aiznests guļošs karavīrs. Šāda iniciatīva un drosme komunicē pretinieka pašpārliecinātību un dod priekštatu par tehnoloģisko pārākumu un kaujas gatavību.


Zemessargs ir tikai cilvēks, kuram ir piešķirts ierocis, ar kuru lielākā daļa, būsim atklāti, nevar efektīvi operēt. Turklāt mūsdienu karā 90% nosaka tehnoloģijas, kuru savukārt mums ir pavisam maz.

Un mazliet prātošanas: “Kapēc es vēl šo daru? Iet nomirt par Latviju man šķiet neprāts. Patriotisms un “mīlestība pret tēvzemi” arī nav pienākums. Tā ir atbildes reakcija, kas nāk pati, ja vide ir cilvēka dzīvei labvēlīga. Atbilde, iespējams, jāmeklē sevī.

Flickr galerija no Bultas.

9 dienu nometnes atskats

Screen-Shot-2015-09-02-at-11.42.01

Biju 9 dienu nometnē darbojoties paralēli 2015 gada 3.rotas pamatapmācībai. Jāatzīst, ka 9 dienas ļoti skaidri parāda, kuras sistēmas darbojas un kuras ne. Galvenā atziņa ir tāda, ka katrai lietai vajag savu vietu. Dažām lietām vajag divus eksemplārus. Piemēram 2 karotes tikai nāks par labu. Un divi pieres lukturīši. Daudz rakstāmos. Kreklus tikai un vienīgi sintētiskos. Zeķes daudz. Rezerves zābakus. Kāju pūderi. Mazgāšanās komplektu. Vēlreiz sarkano pieres lukturīti un rezerves baterijas.

2 dienu mācības var izturēt jebkurš un gandrīz jebkā, bet 9 dienas jau ir cita lieta, jo ķermenis sevi paspēj izsmelt vairākas reizes.

Pamatapmācībā jaunos spīdzina ne pa jokam, ļaujot sajust, ko tas nozīmē “grūti”. Turklāt pamatīgi trenc un salauž emocionāli. Ja pirms pāris dienām šie paši cilvēki bija personas ar saviem statusiem, kas balstīti uz facebook bildēm un naudu, tad te visi kļūst par lumpuriem, kas skriešus izpilda pavēles. Visi ir vienādi nulles. Tikai daži nīkuļo, kamēr citi kļūst ar nodaļas mugurkaulu. Neņemiet personīgi un spējiet līdzi. Priekšā nepasaka. Jums pavirši iedos uzdevumu, auros virsū, ļaus kļūdīties un debrīfā pastāstīs kā vajadzēja darīt.

Īstenībā interesanti. Šādā režīmā 9 dienu laikā, krīzes situācijā ir iespējams uzražot paklausīgus izpildītājus. Mīnuss ir tāds, ka 9 dienu laikā iemācīt lauka kaujas iemaņas un šaušanu ir nereāli. Līdz ar ko šādi jaunie cilvēki nav īsti kaujinieki, un bardaks pie kontakta vada sastāvā to skaidri parādīja.

Arī informācijas daudzums, kādai jaunie zemessargi tiek izmalti cauri ir ievērojams. Ņemot vērā stresa un negulēšanas kontekstu, jādomā, ka liela daļa tā arī netika apgūta vai ātri aizmirsīsies. Bet ieskats vismaz ir bijis.


Par grūtībām

Pēc 4tās dienas viss smird. Un smird kaut kā specifiski: nevis pēc sīvas padusītes vai vecas vidusskolas sporta zāles, bet kaut kā savādāk. Tā smird viss, it īpaši goretex. Smird drēbes, ķivere un pat garša mutē. To ir grūti izskaidrot, nekas cits tā nesmird, turklāt brīžiem pat šķebinoši. Nomazgāties var tikai ar pudeli ūdens plikam stāvot mežiņā un dažreiz arī tam nepietiek laika un spēka. Vēlreiz: būtiski sintētiskie krekli un citas drēbes: tās var ātri izskalot un izžāvēt stundas laikā.

Arī ilgstoša mērdēšana miega badā manā uztverē nedod rezultātu. Pats sasniedzu stāvokli, kad vadības grupas sastāvā veicot patruļbāzes izlūkošanu gāju nevis pa mežu, bet pilnmēness naktī pilnīgi dezorientēts apātiski vilkos pa sirreālu melnbaltu multeni halucinējot visu ko redzu. Ja mācība ir: “šādā stāvoklī arī var darboties”, tad instruktori kaut ko nav sapratuši. Nevar. Tādā stāvoklī var veselu vadu novest lejā no klints. Instruktori komentē, ka bezmiegu var uztrennēt un šī ir daļa no apmācības.

Vispār ja sanāk sasniegt šādu stāvokli labākais ir nemēģināt ieraudzīt realitāti, bet turpināt pildīt uzdevumu tādā kontekstā, kādā to acis tobrīd rāda. Un pēc SOPa norīkot par vadošo nākošo komandķēdē, kurš ir pie saprāta. Sākot aktīvi rīkoties smadzenes pamostas un paliek mazliet labāk, bet tiklīdz aktivitāte krīt, sākas zombijs un miegs slēdz ārā. Zombijs vispār ir briesmīga lieta: ir tādi, kas it kā stāv kājās, bet skatās virsū lielām tukšām acīm un elpo kā aizmiguši. Atmiņas šādā stāvoklī vienkārši nav. Neko nevar atrast, neko nevar saprast un uzmanības noturēšana robežojās ar autismu.

Arī izguļot doto 4-6 stundu miegu, smadzenes darbojas tādā kā pusrežīmā. Domāju, katrs no mums novēroja kā spriestspēja un informācijas uztvere bremzē, salīdzinot ar mūsu pašu kognitīvajām spējām “skaidrā”.

Man paveicās uz pāris stundām tikt prom no frontes dēļ šaušanas čempionāta pēdējā posma turpat Ādažos un izgulēties uz pāris stundām saulē: izžāvēt mitrās kara drēbes, zābakus un tranšejas pēdas. Slapji pixeļa zābaki ir nāve. Šāds 6 stundu restarts deva jūtamus cilvēkresursus uz nākošās nakts patruļbāzes vadību un drošības patruļu kontroli.

Gulēt vajag vienmēr un visur pie katras iespējas. Miegs ir jāķer. Toties modinot biedru patruļbāzē nevajag to kratīt, pamosties tumšā mežā panikā ir neaprakstāmi nepatīkami. Modina uzliekot roku uz pleca, mierīgi pieceļ un pasaka “Viss ir kārtībā”. Ja jūs gribat kādam atriebties, uzraujiet to no miega kratot.

Pamatapmācības nodarbības toties bija dažādas un dziļas. Arī tādas interesantas lietas kā slēpnis. Šaušana bija pilnas 3 dienas, arī pa kustīgiem mērķiem un bija arī nakts šaušana, kas vispār ir kosmoss. Caur AK4 dioptru naktī redzēt nevar neko. Arī signālraķetes gaismā. Munīcija tiek izšauta mērķa virzienā.

Esi gatavs. Soma ar kaujas komplektu salikta: ūdens vienmēr uzpildīts, siltās drēbes ieliktas, vieta guļammaisam atstāta, paklājiņa piesprādzēšana atstrādāta. Trauksme var būt jebkurā brīdī. Visu laiku zini, kur ir tavas mantas. Jo mazāk mantu, un mazāk somu, jo vieglāk tās menedžēt. Cimdi un ceļu sargi ķiverē. Ierocis blakus. Ieroci nedrīkst atstāt ne brīdi.

Ceļu un elkoņu sargi. Ceļu sargi obligāti. Pamatapmācībā arī elkoņu sargi, jo tiek drillēta uguns un kustība. Redzēju nežēlīgi nodauzītus, sapampušus, kreveļainus un iekaisušus elkoņus. No go.

Nobeigumā jāsaka, ka 9 dienu laikā zināms rezultāts tiek sasniegts, kuram gan ir tendence kristies, jo mācības nenotiek tik bieži, lai uzturētu iegūto disciplīnu un atdevi. Daudzi pirmo reizi pārkāpa paši sev fiziski, psiholoģiski un emocionāli sasniedzot fizisko spēju galējās robežas. Tas tik tiešām liek nopietni pārdomāt, kāds ir iemesls, kapēc mēs sevi šādi mocam.

Pašiem kļūst arī skaidrs, pie kā katram ir jāpiestrādā un šīs prasmes ir jāuzlabo individuāli. Pamatapmācības nometnē jaunie iegūst mācību darboties kopā un izturēt.

Bet tavu izdzīvot-prasmi nodrošinās individuālās Lauka Kaujas Iemaņas (LKI). Tas nozīmē kustību, ātrumu un kaujas tehniku. Par LKI gaidiet informāciju nākotnē.

Pirmdienas rītā pēc mācībām pamodos laimīgs.
Karš bija beidzies.