Arhīvs | PAR MĀCĪBĀM RSS for this section

Kājinieku nodaļas organizācija

Šī informācija ir paredzēta zemessargiem – instruktoriem, lai vienādotu vienkāršās pamatlietas ar mērķi paaugstināt kaujas spējas un organizāciju. Materiāls ir subjektīvs un vienkāršs, šeit apkopoti PD instruktoru komentāri un personīgā pieredze Kaujas grupā. 

Nodaļas organizācija

Optimāls kājinieku nodaļas sastāvs ir 10 karavīri. Nodaļa dalās 2 grupas: Charlie un Delta. Charlie vienmēr kārtojas pa kreisi, Delta pa labi. Pirmie-otrie, kreisie-labie skaitās tikai karavīri, grupas komandieris (GK) un nodaļas komandieris (NK) strādā pēc situācijas. 

Pirmais – otrais var arī atrasties citādā secībā: pirmais pārī ir vecākais un nepieciešamības gadījumā stāv tuvāk NK/GK.

Katram karavīram jaspēj iegaumēt savu vietu. Ja atmiņa klibo, var uzrakstīt savu vietu uz laides vai rokas. Piem: Ch-K-2 (Chalie, Kreisais, Otrais).

Ja kontakta laikā nodaļa izjauc secību, karavīri paši risina situāciju. Prioritāte ir kustība un agresija, nevis perfekta kārtība. Ejot uguni un kustību individuāli, karavīri paši komunicē un strādā savā starpā. Tas pats attiecas uz kustību pa pāriem. Ejot uguni un kustību pa grupām NK un GK komunicē pa sakariem.

Labais pāris – Kreisais pāris ir NK/GK “labā un kreisā roka”. Ja nodaļa apgriežas atkāpties, karavīri teamleader labajā pusē ir “labais”. Kaujas migla un samaisījāties? Tas nekas, teamleader ieņem pa vidu un komandē, ko dara Labais, ko Kreisais. Izejam no situācijas, esam elastīgi, improvizējam.

Komandķēde

Nodaļā nepieciešams definēt komandķēdi un tā ir jāzin katram karavīram. Komandķēdi nodaļas sastāvā parasti definē līdz 4 personām. Komandķēdi nosaka pēc karavīru pieredzes un vadītspējas. Ja nodaļai uz uzdevumu ir piekomandētie, tos parasti komandķēdē neliek, bet iespējami izņēmumi.

Tipiska komandķēde: NK – GK – Ložmetējnieks – Mediķis, vai kāds cits pieredzējis karavīrs, pēc situācijas.


Amati kājinieku nodaļā

Nodaļas komandieris – komandķēdē pirmais, atbildīgs par nodaļas vadību, uzdevuma izpildi. Normālā situācijā NK ir kaprālis. NK ir nodaļas karavīru tiešais komandieris. Nepakļaušanās NK pavēlēm ir sodāma. NK var noteikt sodu savas nodaļas karavīriem. NK komunicē ar Vada komandieri (VK) un saņem no tā pavēlēs un norādījumus. VK dod NK pavēli, ko pēc sagatavošanas NK nolasa nodaļai. NK ir Vada komandiera lēmumu realizētājs nodaļas sastāvā. NK pilda nodaļas sakarnieka pienākumus. NK ir bruņots ar G36.

Nodaļas komandieris sūta sakaru ziņojumus, kontrolē un vada VK nodoma realizāciju. Spēj vadīt kājinieku operācijas. Pārzina strelnieku un atbalsta ieročus.

Grupas komandieris – komandķēdē otrais, atbildīgs par munīciju, materiāli-tehnisko nodrošinājumu, tā saņemšanu, nodošanu, uzturēšanu darba kārtībā. GK pienākums ir kontrolēt karavīru kaujas gatavību, pārbaudīt karavīru veselību, higēnu. GK rūpējas par karavīru disciplīnu un morāli. GK vada trenniņus un drillus. GK ir “mazais seržants”. Nepakļaušanās GK pavēlēm ir sodāma. GK var sodīt karavīru ar NK atļauju. GK komunicē ar NK un Vada seržantu. Nepieciešamības gadījumā GK kopā ar VS ved audzinoša rakstura pārrunas.

GK pārņem nodaļas vadību NK prombūtnes laikā, tapēc saņemot pavēli rūpigi seko līdzi, visu pieraksta, pārzīmē kartes, informē karavīrus par plānu un notiekošo. GK veic reorgu. GK būvē maketus. GK no seržanta saņem un atpakaļ nodod munīciju, MTL. Operācijās atbildīgais par MTL, kontrolē kopējā MTL sadali pa nodaļu. GK ir bruņots ar G36 un AG36 40mm zemstobra granātmetēju. GK, tāpat kā NK ir sakari, bet GK bez uzaicinājuma vada tīklā nejaucas. 

Strēlnieks – universālais kareivis. Brīvais PAX, kuru pieslēdz kur nepieciešams. Strelnieki izpūš, atver, aizskrien, atnes, piesedz, apiet, aptver, nogriež utml. Izdara daudz un sakarīgi strelnieki ir vajadzīgi, bet bieži vien tie ir pakši, kam lēni pielec un konkrētu neko nevar uzticēt.

Ložmetējnieks – vēlams agresīva karotāja tips ar smadzenēm un attieksmi, kas spēj nest gan ieroci, gan munīciju, skriet un gulties bez čīkstēšanas. Komandķēdē iespējams kā trešais. Ložmetējnieka pienākums ir uzturēt ieroci ideālā darba kārtībā. Ložmetējnieks nes savu ložmetēju un munīciju, vismaz 400 patronas. Atsevišķos gadījumos ložmetējniekiem ir arī kaujas pistole. Ložmetējnieks ir apmācīts strādāt ar visiem ZS bruņojumā esošajiem ložmetējiem: KSP58, FN MINIME, HK 21 un Browning .50cal m2-m3.

Ložmetējnieka palīgs – atrodas ložmetējniekam tajā pusē, no kuras padod patronas. Ložmetējnieka pārinieks nes maiņas stobru un munīciju. Savstarpēju sadarbību atstrādā paši. Kontaktā sedz ložmetējieku. Bruņots ar G36. Kontakta laikā ložmetējnieka pāris nesadalās.

Kājinieku nodaļa ir bruņota ar 2 ložmetējiem, katrā grupā pa vienam. Pārvietoties ar KSP58 nav ideāls risinājums, ierocis ir smags, tam nepieciešama apkalpe 2 cilvēku sastāvā, svara dēļ karošana notiek lēnāk. KSP58 vieta ir aizsardzības pozīcijās un uz transporta līdzekļiem. Ložmetējs ir galvenais atbalsta ierocis. Tam vienmēr jābūt darba kārtībā un apgādātam ar munīciju. Ložmetējs stradā tikai tad, kad tas ir nepieciešams.

Ložmetējieki strādā savstarpēji, pamīšus nodrošinot uguns blīvumu nodaļas sastāvā.

Granātnieks – Bruņots ar G36. Apmācīts strādāt ar CG84, GMG, AT4 un AG36. Nes daļu lādiņu.

Granātnieka palīgs – Bruņots ar G36 un AG36 40mm zemstobra granātmetēju. Nes CG84 lādiņus. Strādā pārī ir granātnieku.

Precīzais šāvējs – bruņots ar 7.62×51 un optiku ar palielinājumu, nodrošinot efektīvu uguni līdz 800m. Tāds kā jaunums NBS.

Sekundārie amati

Mediķis – sekundārais pienākums kādam no nodaļas karavīriem. Apmācīts stabilizēt ievainoto kaujas laukā. Nodaļas mediķis regulāri, parasti 1x dienā kontrolē karavīru veselības statusu, un ziņo NK vai vada mediķim. Vada mediķis spēj šķirot ievainotos, koordinēt glābšanas darbus, apmācīts sakaru procedūrās. 

Navigators – sekundārais pienākums, nodaļā to bieži vien izpilda NK. Atbildīgs par maršruta sastādīšanu un navigāciju patruļas laikā.

Pointmens – pirmais gājiena secībā, vērīgs un zinošs karavīrs, kas spēj novērtēt situāciju, redz kaujas indikatorus, pretinieka darbības pēdas, bīstamas vietas. Bruņots ar G36 vai FN MINIME ložmetēju. Patruļas laikā komunicē ar NK izmantojot nodaļas sakarus.

Šoferis – parasti ar tiesībām C1, D1 vai D. Bet kara laikā ielekt transportā un aizbraukt jāvar katram karavīram.

Amatus var izdomāt neskaitāmus, visus tos nemēģināšu uzskaitīt.


Nodarbības

Nepieciešami regulāri trenniņi un drilli, lai nostiprinātu karavīra individuālās lauka kaujas iemaņas un praktizētu nodaļas koordināciju. Karavīrs ir atbildīgs par savu fizisko kondīciju un nepieciešamības gadījumā pats strādā pastiprināti. NK un GK ir pienākums ir motivēt karavīrus un nepieciešamības gadījumā vadīt nodarbības, lai uzlabotu rādītājus.

Katram karavīram nepieciešams pašam sekot līdzi notiekošajam. Karavīram ir jāpieraksta būtiskākās pavēles detaļas: fāzes, pamatuzdevums, spēka pielikšanas punkti, uguns atklāšanas priekšnosacījumi, paroles un signāli. Karavīram vienmēr jāzina, kas šobrīd tiek darīts un kāda ir sagaidāma nākamā fāze.

Grūtā brīdī katrs karavīrs jautā sev “Ko es varu darīt, lai uzlabotu situāciju?”. Karavīrs negaida mikromenedžmenta norādījumus no NK/GK, bet pats seko līdzi un strādā kopā ar pārinieku. Pārī viens ir vecākais, kurš ziņo, ja nepieciešams, vada, un pieņem lēmumus.

Komunikācija ir fundamentāla. Ja karavīram ir iedots uzdevums, tas noziņo, kad uzdevums izpildīts. Karavīrs vienmēr ziņo par ierašanos, atgriešanos un savu atrašanās vietu prombūtnē. Saņemot uzdevumu, karavīrs pārliecinās, ka uzdevumu sapratis un nepieciešamības gadījumā uzdod precizējošus jautājumus. Tiešais priekšnieks pārliecinās, ka deliģēto uzdevumu atbildīgais spēj nodublēt un izskaidrot saviem vārdiem.

Nodaļa turās kopā. Somas liek vienkopus. Ieročus tur vienkopus un vismaz viens tos pieskata visu laiku. Teltī pirmais pa kreisi ir NK, pirmais pa labi ir GK. Charlie pa kreisi, Delta pa labi. Sastrādājoties veidojas nodaļas un grupu kopējais MTL: gāzes degļi, espanderi, utml…


Morāle un disciplīna

Karavīrs, un tai skaitā zemessargs, dienesta laikā ir darbā.
Darbs ir jādara profesionāli.

Karavīra pienākums ir norādīt uz cita karavīra trūkumiem un palīdzēt tos novērst. Tāpat pienākums ir kontrolēt savu un biedru verbālo saturu. Čīkstēšana un nepaklausība nav pieļaujama un sodāma ar fiziskiem vingrinājumiem visas nodaļas sastāvā. Grūtos brīžos nedrīkst pieļaut demotivējošas sarunas. Tukšu gvelšanu atlikt. Katram pateiktajam vārdam ir jābūt ar saturu un pamatojumu. Intelekts sākas pareizu terminu lietošanu: lietas jāsauc pareizajos vārdos.

Karavīrs izpilda tiešā komandiera pavēles precīzi un bez kavēšanās. Ierindā karavīri stāv mierīgi, nolīdzinājušies, sakārtojušies un bez sarunām. Kad runā NK/GK, karavīri klausās un nesarunājas.

Grūtā brīdī karavīrs nesprēgā, bet cieš klusējot.

Veicot kopīgas aktivitātes, brīvais meklē darbu. Ja nav ko darīt un taktiskā situācija to pieļauj, karavīrs uzlabo savu ekipējumu, veic higēnu un ķermeņa apkopi, tīra ieroci vai uzkrāj spēkus.


Tāda, lūk, daļa no konspekta. Tēzes vienkāršas, bet ne vienmēr zināmas un praktizētas. Tieši sīkie kasjaki ir tie, kas durās acīs zemessargu vidē, atnākot no pilna laika dienesta. Ņemiet par labu. 

Par fizisko sagatavotību un atbildību

Ir viena doma, kas man neliek mieru jau kādu brīdi. Par fizisko sagatavotību un atbildību, kļūstot par zemessargu.

Sāksim ar atbildību, kuru jums uzkraus, sākoties karadarbībai. Zemessardzei uzdevumi būs, un tie būs tādi, kāda būs situācija jūsu komandējošā sastāva atbildības sekotrā. Ja mēs paskatamies uz pamatapmācības kursantiem, normāli karotāji tur ir %15. Kādi 20% vispār nevar ieroci noturēt, nav koordinēti, ar lieko svaru, sāpošiem ceļiem, mugurām vai astmām. Pārējie sadalās tajos, kas vēl pāris gadus “nāk pa reizei”, un daļa, kas pazūd uzreiz.

Tu, cilvēk, tagad esi karavīrs. Tas nekas, ka neprofesionāls – šaus pa tevi profesionāļi. Vismaz pats operēju ar tādu mindset. Uzskatu, ka situācijai vajadzētu pieiet ar nopietnāku attieksmi, primāri jau pret savu dzīvību. Ja sāksies kinētiskās kaujas, pusi apšaus kā kucēnus.

Pēc katrām mācībām dzirdam tādus vārdus: “Un protams, neiztrūkstoši – individuālās iemaņas”. Tas ir tavs neizpildītais mājas darbs. Nav vairs 2.pasaules karš – barā nenoslēpsies. Mūsdienās katrs karavīrs ir būtisks.

Ir pašam jāskrien, ir pašam jātrennējas 2h pāatrinātā tempā maršēt pilnā ekipējumā. Ir  jāceļ svari. Ir jāvar paņemt celīti. Ir jāmācās šaut: kaut vai ar gaiseni. Ir jātrennē koordinācija ar ieroci: kaut vai ar airsoft. Ir jāpārzin, kā notiek ieiešana patruļbāzē, kā notiek plānotais uzbrukums, kā notiek aizkavēšana.. vienvārsakot, ir jārubī fiška.

Dažiem dzīve griežas ap militāru dzīves stilu. Citiem zemesardze ir kā hobijs prioritāšu secībā aiz sporta (ja tāds ir), ģimenes vai draudzenes un bērniem (ja tādi ir). Tas pat ir pieņemami, ja cilvēks zs nevar veltīt augstāko prioritāti, bet vismaz ir fiziski un mentāli sagatavots.

Bet neaizmirstam, ka komanda ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājakais posms. 

Par virsnieku uzrunām zemessargiem

Šī ziņa vairāk takā domāta vecākajiem un augstākajiem virsniekiem un tā ir par nolemtības garšu visās uzrunās zemessargiem. Runas veidne ir apmēram šāda:

Paldies, ka esat atraduši un varat ziedot savu brīvo laiku.. Ko būtu varējuši pavadīt kopā ar savām ģimenēm.. Ko esat izbrīvējuši no saviem darbiem civilajā dzīvē..

Tad seko tēze, kurā galvenie atslēgas vārdi ir “Latvija” “nosargāt” “neatkarība” un “patriotisms”. Kuram kā punkts uz “I” seko papildinājums “nepieciešamības gadījumā ziedot savu dzīvību”.

Te nu gribas iepūst taurītē un noraut stopkrānu.
Ziedot, b***,  jūs varat nabagmājām!
Vēl jo vairāk – dzīvību.

Tāda sajūta, ka viss jau ir nolemts. Zemīšiem sāk šķobīties morāle, klejo baumas, ka “mūs metīs pret ienaidnieku pirmos” un lielgabalu gaļas joks vairs nešķiet smieklīgs. Tāda sajūta, ka zārku iepirkums kopā ar lāpstiņām jau pasūtīts, atliek tikai līdz 2020-tajam tos nelaimīgos 14’000 zemessargu no tautas sakasīt.

Kur te ir motivācija?! Kur?
Nē, es neesmu gatavs mirt un netaisos atdot savu dzīvību!
Jums mirt ir aizliegts, un vēl jo vairāk kaut ko atdot!

Kam es esmu gatavs, ir ar iedrillētu kustību, ieplecojot ieroci un ar tēmētu šāvienu nogalināt pretinieku – citu cilvēku, kurš iedomājies pārkāpt robežu, ar mērķi ieņemt Latvijas valsts teritoriju, iznīcināt militāros objektus, gāzt valdību, uzspiest savu valodu vai savu dzērāju kolhoznieku bezkultūru!

(Un ja kādam šī rindiņa šķiet parāk radikāla, vajadzētu godīgi pārdomāt, varbūt jāraksta baltā lapa.)

Es jums pateikšu kādai ir jābūt uzrunai ierindā stāvošam karavīram:

“Lai arī ienaidnieks ir spēcīgs, mēs esam kopā ar sabiedrotajiem! Ja krievs mums uzbruks, mums visiem kopā būs pret to jāstājas! Tās būs 2 nedēļas, varbūt mēnesis elles, kamēr mums atnāks palīgā. Un šis laiks būs izšķirošais.

Karš ir karš, un tajā ir kritušie. Bet jums ir jābūt stipriem! Pat ja sabiedrotie mūs uzmetīs un mēs īslaicīgi zaudēsim teritoriālo kontroli, ienaidniekam mēs iedosim piepīpēt. Mēs viņus kā suņus pa kaktiem izšausim! Pa vienam atlasīsim! Spridzināsim un vājināsim.”

Tādai ir jābūt motivējošai uzrunai. Ar pautiem!
Nevis “paldies, ka atnācāt nomirt”.

Jaunās formas testēšana

Priekšvārds: Ņemot vērā to, ka tikai publiski drāžot un kauninot (nano-lāptiņas un nano-salūtmunīcija), zemessardzes bezpriģelā tiek panākti jel kādi uzlabojumi, tomēr nolēmu šo rakstu ar 3 mēnešu novēlošanos publicēt.

Ļaujiet man jums prezentēt: Multi-LatPat formas novērtējums.

IMG_4257_w

Tā nu sanāca, ka kaujas grupa vieni no pirmajiem dabūja lauka apstākļos iztestēt jaunās MultiLATPAT formas. Prasīja arī atsauksmes. Tad te nu būs.

Pirmais iespaids: uzreiz pamanāmas izmaiņas. Izmainīta arī izmēru sistēma: tā ir vienkāršota. Citiem nepatīk, man patīk. Bikses vizuāli patīk. Platākas. Vidukli var savilkt ar stapēm sānos. Pirmais iespaids labs.

Runā, ka esot mainīta šekuma piegriezne. Mēneša laikā šekums tomēr saplīsa diviem karavīriem. Iespējams cietumnieki slikti sašuva. Es gan teiktu, ka šekumā jaiešuj elastīgs materiāls. Paņemt celīti ir karavīra ikdiena, drēbe svīst, līp pie ādas (par to vēl runāsim). Domāju, ka nav universālas piegrieznes visām anatomijām, iespējams ka elastīgs audums būtu atrisinājums.

Gaišā pixeļa bikses šekumā plīsa visiem un regulāri. Jauno modeli esot paredzēts vilkt “līdz nabai”, viduklis ir augstāks. Nezinu, var būt. Kā sprīdītis, līdz nabai, gan neviens bikses nevelk.


IMG_2841_w2IMG_2841_w4

Ja uzvelkot bikses tās uzliek uz gurniem, nevis pāri vēderam, cargo kabatas sanāk pārāk zemu. Šo norādīja gandrīz visi karavīri. Admin penālis tajā trinas zem ceļa, gar ikriem un citiem ir traucējošs. Mepaketes kabatiņa arī pārāk zemu, gandrīz pa zemi velkas. Iespējams lauka mācībās bikses arī ir jāvelk līdz padusēm. Pamēģināju, man nesanāca. Tad būtu jāvelk bikšturi.

Biksēm parādījušās īpatnējas mega-pogas, kas piestiprinātas ar tādu kā lencīti. Apšaubāmi, jo pēc viena mēneša lietošanas viena lence jau aizplīsusi. Pārāk sarežģīts risinājums, ko karavīram būs grūti pašam piešūt.

Bikšu sānu kabatas šauras un dziļas, tas labi. Labs uzlabojums. Roku kabatā dabūt mazliet jāpacīnās, bet drošības vārdā tas ir pieciešams.

Parādījušies āķīši lai bikšu staru var aizkabināt pie zābaka šņorēm. Gaidīju šo fīču, jo ar ceļu sargiem bikses brauc uz augšu un atsedz potīti. Diemžēl viens uzreiz noplīsa un pazuda.

Diedziņš ar ko drēbe sašūta šķiet krietni par vāju. Tieši vājš diegs radīja problēmas, kapēc atplīst mazās detaļas: āķīši, bikšu pogas lence un iešuvumi pāri cargo kabatām.

Ir dubults audums ne tikai zem dibena, bet ari potīšu iekšmalās un elastīgais viduklis dod iespēju bikses nēsāt bez jostas. Es nēsāju ar jostu, jo uz tās ir nazis, cimdu karabīne un ar bikšturiem nevar frenci ielikt biksēs, ko lauka apstākļos izvēlos darīt gandrīz vienmēr.

Mēneša laikā saplīsa bikšpriekšas plastmasas rāvējslēdzējs. Salīdzinoši civilajām biksēm man rāvējslēdzēji saplīst reizi 3 gados.

Kopumā bikses pēc skata ir labākas, bet manuprāt tām būtiski nepieciešami sekojoši uzlabojumi: cargo un medpaketes kabatu novietojums jāpārceļ apm 5cm uz augšu, obligāti jānomaina vājais diegs. Nepieciešams vienkāršot pogas un rāvējslēdzējus. Apsvērt elastīgu risinājumu šekumam.


IMG_2841_w3

Frencis aka kaujas jaka

Viss ir vietās, izņemot roku kabatas, kas veljoprojām veras uz augšu un ar uzkabi grūti aizsniedzamas. Kabatām ir jāatdarās uz sāniem nevis augšu.

Frencim iespējams ielikt amortizāciju elkoņiem, ko arī rekomendēju darīt. Tikai elkoņu ielikas gribu redzēt zem elkoņa, nevis augšdelma. Man elkoņu ielikas šķiet pārāk tālu uz priekšu.


“Uzlabots” audums.

Vissāpīgākā tēma. Cilvēki esot strādājuši uzlabojot rādītājus pret degšanu un IR redzamību. BET! Šī vasaras forma ir biezāka, nekā ziemas! Jauno formu audums neelpo, daudz vairāk svīst un līp pie auguma. Faktiski fail. Cik tad bieži mums ir jādzēš degoši karavīri?

Pats centos šo vājo punktu ignorēt un “pierast”, kā arī formu mazgāt (pixeļi jūtami izbalēja jau vienā mazgāšanās reizē). Bet nekā. Karavīri ātri vien sāka jauno formu nemīlēt un taisnība vien ir: salīdzinoši tuksneša pixeļa forma daudz brīvāk elpo, ir vieglāka un mazāk līp pie auguma.

Jaunais audums tāpat kā baltais pixelis, labi žūst. Bet lietū ļoti ātri samirkst, un ūdens nepatīkami tek gar kāju. Kaut kā neatceros ko tādu LatPAT formā.

Tātad kļūda ir pašā pamatā: materiāls ir nepatīkams. Performance neattaisno diskomfortu.

Ja piegriezni vēl var pamainīt, tad audums noteikti ir pasūtīts 300km rullī, nākamajiem 10 gadiem. Ja kabatu novietojumu vēl var pieciest, tad kaitinošu drēbi neaizmirst. Šajā jautājumā neesmu īpaši optimistiks.


Kopskats: ir uzlabojums agresīvāka taktiskā apģērba virzienā. Tomēr salīdzinot ar Eiropas kaimiņvalstu armijas apģērbu, mūsu formas vēl joprojām šķiet “birojīgas”, “taisnas” un aplīmētas ar milzīgām, krāsainām atpazīšanās zīmēm. Prasītos diskrētāk, citādi atgādina krievu ģenerāļus piketā. Forma nav svētku drēbe, tas ir darba apģērbs.

Nepilnības liek domāt, ka dizaina izstrādes procesā forma nav testēta saules svelmē un lauka apstākļos “Latvijas zaļajā gadalaikā”, pilnā uzkabē, ar bruņām un pierakstiem roku kabatās, un karavīra ikdienas ekipējumu bikšu kabatās.

Piemēram somi kaujas grupā staigāja ar izteikti lauka apstākļiem darinātām formām. Tiem frencis jau ir pa pusei lietus jaka, lai vasarā nav jāmeklē smagais, čauskstošais goretex. Mūsu formām trūkst iespējas savilkt vidukli. Līdzīgi ir britiem: tie lieto vidus jostu un izskatas atlētiski, kamēr letiņi staigā apkārt kā tādi zvaniņi.

Kaujas cepure izskatās sašūta īpaši nedomājot. Vispār LV ar cepurēm ir bardaks. Agrāk nebija pieejamas, tad visi sapirkās dažādu camo/toņu kepkas un nēsā tās ar Latvijas karodziņu. Viens vazājās ar bereti, cits ar izbalējušu, nojātu kepku, kurai uzlipināts melnais “misiju” karodziņš. Un kas tas vispār par nosaukumu: “kaujas cepure”? Kādas kaujas? Ofisa-parketa kaujas? Sauksim lietas īstajos vārdos: vasaras ierindas cepure. Manuprāt vajadzētu oficiāli pāriet uz t.s. beisbola kepkām, nebūs jautājumu kā locīt, cik augstu nēsāt utml rituālās muļķības.

Cepures vispār ir kaut kāds armijas errors: kamēr galvā nav ķivere notiek tāda kā disktrēta sacensība: kura valsts un vienība izdomās muļķīgāku galvas segu.


Nu labi.

Nobeigumā parunāsim par kontraversiālo MultiLatPAT krāsojumu. 5 toņi: 3 brūnīgie un 1 tumši pelēkais no gaišā pixeļa + klāt nācis zaļais. Pixeļi palikuši vēl lielāki. Sākumā visi bija baigi sašutuši, jo gaidīja US Woodland tonālo gammu. Skatoties uz MultiLatPAT pa distanci 50m+ pixeļi saplūst un tas sāk atgādināt MultiCam. MultiCam pamatideja esot tāda, ka gaišs tālās distances mazāk izceļas.

Salīdzinoši citām tautām ir ļoti tumši camo. Leišiem tāpat kā somiem ir camo ir ļoti zaļi un tumši. Zviedriem camo ir zaļš ar pelēku, lieliem, lauztiem daudzstūriem, bet tonāli kopumā zaļa. Britiem un Ādažos satiktajiem amerikāņiem MultiCam. Holandieši staigā veciem US Woodland vai britu Woodland.

Sanāk ka LV ir izvēlējušies gaišā camo ceļu. Ņemot vērā, ka krāsojums ar laiku balē, var būt, ka MultiLATPAT gaišāko pixeli varēja krāsot nevis cappuchino bēšu, bet gaiši zaļu.Bet kopumā nav slikti, patterns mani pāriecināja, it īpaši līdzība ar MultiCam distancē. Izturību un efektivitāti vel izvērtēsim laikam ejot.

IMG_2022_w

Savukārt izvērtējot, ka mūsu camo krāsijumā klāt nav nopērkams pilnīgi nekas, jājautā vai mēs neizgudrojam jaunu velosipēdu? Briti un amerikāņi, kas lieto MultiCam vai MARPAT var paši brīvi piepirkt ekipējumu.

Un nav jau arī tā, ka NBS nodrošinājums entuziastiski karavīriem izdala pixeļa pouchus. Itkā tas nav baigā prioritāte, bet ja padomajam kārtīgi– katrs karavīrs tomēr pats ‘piedzen’ ekipējumu. Un tagad kas notiks? Visiem pouchiem būs jāšuj 2 krāsu versijas? Vai miksēs kopā? Vai pilnīgi visas jaunās uzkabes būs ar jau piešūtiem pouchiem un ložmetējnieki varēs ar savām lentēm uzkārties?


Raksts izdevies kā lietišķo dizaina skates vērtēšana. Sāk ar atzinību par darba procesu, bet rezultātā darbs tiek verbāli/rakstiski iznīcināts. Nu nezinu, kas tur cilvēkiem galvās notiek, bet katrā ziņā īlenu maisā nenoslēpsi.

Ja pirms tams mums bija forma, kurai nebija ne vainas, tikai nepiemērots krāsu risinājums, tad tagad mums ir forma, kura ir neērta visādos veidos.


Ienācies papildinājums: Runā, ka SUVam esot citādāks MultiLatPat formas šuvums un citādāks audums,  kur “viss esot čotka”. Tas nekas, gan jau kā Ivars Čiekurs prātīgi saka: mūsu formās fotogrāfijā nevar redzēt pievienoto patriotismu.


Papildinājums #2.

Raksts atkal izraisījis haju, statistika debesīs, cilvēki sacepušies. Tas ir labi. Jūtu pienākumu papildināt ar info, kas ienākusies no karavīriem, kas tam visam ir stāvējuši tuvāk.

Padziļināti par SUV un viņu formām. Tātad minētie karavīri saņēmuši formas, notestējuši un pateikuši: šuvums nekam neder, audums arī laža. Bet patiesība izrādās tāda, kā es to biju prognozējis: nano-iepirkums izdarīts un neies jau atzīt, ka tagad mums ir kilometriem audums, kurš nav labs.

Sauszemes spēkiem kaut kā jaunās formas arī vēl nemana. Kā tad tā?

Iziet no situācijas var vienkārši: dosim sūdīgās formas zemessargiem! Viņi tur cik-tur tūkstoši, uz mācībām staigā labi ja 20 dienas gadā, kāda viņiem atšķirība? Gaiša ideja. Viņi jau tāpat lielākā daļa pa poligonu staigā pašu pirktos woodland, pateiksim lai zaļo formu taupa, varbūt arī nemanīs, ka baigā laža.

Tāds ir zemessarga liktenis: vissliktāk apmācīts, visvājāk nodrošināts un pirmajā rindā frontē.

Par ES Kaujas grupu


Zemesargs sāk ar pamatapmācību. Tai seko bataljona atbildībā vadītās tālākās mācības, sacensības un speciālistu apmācības. Civilā dzīve plus brīvdienu armija. Un tad ik pāris gadus tiek organizēta kaujas grupa.

Kaujas grupa ir pilna laika armija pusgada garumā, ar 2 dienu brīvdienām ik pēc 2-3 nedēļām. Aizmirstam par darbu, ģimeni, privātumu, sexu un normālu pārtiku. Sagatavojamies klausīties nebeidzamu muldēšanu, atklāt sevī jaunus agresijas un rupjības apvāršņus, un elpot viens otra pirdienus.

Pabeidzot pamatapmācība nospraudu sev mērķus, ko vēlētos sasniegt un tapa skaidrs, ka regulārās apmācības to nesniegs. Viens no mērķiem bija būt kaujasspējīgā apakšvienībā.

Pēc kaujas grupas uzskatu, ka zemessardze NAV kaujasspējīga. Sorry. Ir varbūt atsevišķas nodaļas un ir spēcīgi indivīdi, bet tas arī viss. Šis laikam būs grūtākais ar ko pašam turpmāk sadzīvot.

Savukārt kaujas grupā jūs esat karavīri ar uzstādījumu, ka esat profesionālis. Dažreiz. Jo prasības jums būs kā profesionālam karavīram, bet nodrošinājums kaut kur starp PD un ZS.

Ieguvumi: apmācību intensitāte, cilvēkstundas un prasmes kādas “parastais”, tā sauktais “ārrindas zemessargs” neiegūs. Uguns un kustība vada līmenī ar kaujas mūni pa krītošajiem mērķiem, kaujas stundas garumā ar ugunspunkta iznīcināšanu, reorgiem, pārlādēšanos, kritušajiem, sakariem.

Adekvāti un regulāri žīdenes drilli. Nodaļas un vada līmeņa koordinācija, rutīnas partuļbāzes, daudz laika pavadījām lauka apstākļos.

Granātnieki tiek pie zemstobra granātmetējiem, tiek kustināts gan .50cal, gan CG84, gan GMG. Dažiem tiek Minimi 5,56 ložmetēji. Pārsvarā gan skrien ar vecajiem Ksp58, kas pusgada laikā lūza kā lūžņi, norādot uz to, ka šie dāvinājumi reālu kapāšanu vairs netur.

Gribējās vairāk laiku kaujai apdzīvotā vietā, bija taktika no transporta. Vēl nedēļu klapējāmies ar stekiem un vairogiem apgūstot pūļa kontroli. Orgstikla vairogi pie mums piedzīvoja savas pēdējās minūtes, “pretinieki” pirmajā izspēlētajā kontaktā driskās saspēra 3 vairogus minūtes laikā. Vairogi un ķiveres arī bija tā noskrāpēti, ka cauri redzēt nebija iespējams. Vienvārdsakot – veca šņaga. Instruktors gan bija labs.

Apmācību procesa pēdējā fāzē, tas ir– pirms LV sertifikācijas un Anglijas beizot iedeva Bear-2 bruņu komplektu, kas lika saprast, cik sver karavīrs ar 8 pilnām magām, tikpat rezerves mūni, ūdeni, rāciju, gāzmasku un ieroci.

Atbraucot to pakazuhas Anglijā, bruņas mums tika atņemtas, nedodot iespēju ar tām turpināt strādāt Saber Strike mācībās.

Protams bija arī citas nepilnības. Netikām katrs pie savas rācijas, lai gan tās tika iegādātas, bet gudrīši nepratās nopirkt tām austiņas. Ķiveres vēljopojām tās pašas vecās. Piešķirtie džipi bez ložmetējiem uz jumta. Somas šausmīgi ilgi nevarēja iedot. Vietējā barošana no ELVI vispār bija zem jebkādas kritikas, par ko batkoms cerams arī dabūja atbildēt. Ar prieku braucām uz Ādažiem, jo zinājām, ka varēs paēst cik lien. Pārējo laiku dzīvojām Kuldīgā.

Dabūjām lauka apstākļos ierīt pamatīgu ziemu, sniegu un mīnusus, viss kā pienākas. NBS nodrošinājums varētu atjēgties, ka karavīriem vajag ne tikai goretex zābakus, bet arī nopietnus ziemas cimdus. Ziemas raksts te.

Sadzīve. Kubāram viņļveidīgi iet pāri gripas, saaukstēšanās, vemšanas un augstumpumpu epidēmijas. Tāda ir dzīve. Sevi parāda senās traumas, sastieptas potītes, šķības muguras un slikti zobi. Jā, starp citu: standarta karavīrs bruņotajos spēkos ir ar brutāli brūniem, netīriem zobiem un pīpē paciņu dienā.

Periodiski pie mums parādījās L.Kalniņš un zināmā mērā izrādīja interesi, daudz solīja un šo to arī nokārtoja.

Samaksa bija kapeikas. Pats pusgadu kaujas grupā dzīvoju uz savam finansu rezervēm. Ir tik daudz spēcīgu zemesaargu, kurus no dalības atturēja tieši finansiālais aspekts. Džeki nedēļām dzīvoja vispār bez naudas. Bija grūtības savākt vadu, trūkst karot gribētāju.

Rezultātā kaujas grupā nolasās tāds kontingents, kuriem dzīvē tāpat nav ko darīt vai ziņkārīgi fanāti. Dominē zems intelekts, prasta uzvedība, zema morāle un truli repetatīva gvelšana. Jenoti. Par šo vajadzētu domāt augstākā līmenī.

Kaujas grupā tapa skaidrs, cik svarīgs ir grupas, nodaļas, vada komandieris, vada seržants un vispār pieredzējis instruktors. Labs komandieris ir arī līderis, zin savu amatu, ar pieredzi, kontrolē sevi un padotos, pats nelaiž luni. Bez komandiera pavēlēm un kontroles sākas bardaks. Bez laba laba komandiera sākas power stuggle.

Svarīga nianse: karavīru pienākums ir palīdzēt komandieriem sevi vadīt. Karavīrs pats izlemj klausīt vai neklausīt. Tie, kas nespēja izaugt un spurojās, dabon ierīt. Dažreiz ierīt dabon visa nodaļa vai pat vads.

Latvijas mērogā kaujas grupa atbilstošā atbildības rajonā varētu koordinēti veikt vienkāršus Kaujas uzdevumus. Eiropas kaujas grupas mērogā mēs vispār neesam interesanti. Varam pavadīt EOD un uzlikt tiem perimetru, varam sēdēt torņos un virināt vārtus, varam pastiprināt un piesegt muguru, uzlikt VCP, eskortēt, apsargāt kara gūstekņus utml darbus.

Tīri nejaušības pēc gala izspēlē, Anglijā daļa mūsējo kājinieku dabūja iespēju pakarot pilsētā. Kaujas grupā latviešu vieta ir Force Protection. Tas nozīmē ka mēs rutinējām Forward Operation Bāzēs. Stundas tornī, stundas QRF, stundas miega. Dienas ar nakti sajūk. “Tornī” viens un tas pats skats. Rutīna. Ja, nedod Dievs, nāktos braukt uz 1/2 gadu “misijā” +40C, šāds darbs būtu aplauziens. Cietums faktiski. Pēc sertefikācijas UK blakus mūsu nosaukumam ESKG 16/2 parādījās termins “Spēku aizsardzības rota” (Tēvijas Sargs, 2016.05).

Anglijā, gala izspēlē, nedēļas laikā laikā mums uzšāva vienreiz. Daži karavīri visā Anglijā pavadītā mēneša laikā tā arī nedabūja piepīpēt. Dienā, kad latvieši bija noņēmušies no FOBa un pavadīja izbraukumā bezdarbīgi gaidot, jo “varbūt britiem ievajadzēs pūļa kontroli”, angļi paši nemācēja sevi FOBā nosargāt, atbrauca babaji ar kalašiem un vienu compoundu izpūta.

Mēnesis Anglijā pa lielam bija zaudēts laiks. Laba bija viena epizode, pirmajās nedēļās, apmācības fāzē, kad tika izspēlēts sprādziens pilsētā un bija noalgoti reāli invalīdi, kas tēlo saspridzinātos bez locekļiem, ar visām smakām, dūmiem, kaucošiem civilajiem un asiņu peļķēm.

Britu pieeja “Train as you fight” tiešām darbojas. Tie, kas haltūrē mācībās, ieraduma vadīti tāpat lohojos ar kaujas mūni un sertifikācijas laikā. Tā ka uz tiem slinkajiem zemīšiem, kas nevīžo pakustināt savu pakaļu, IR jāauro.

Daļa no mēneša Anglijā neieguva neko,
citi – kā nu katrs prata uzsūkt info.

Dabūjām redzēt arī sabiedroto bruņotos spēkus, kuru armijās dominē tehnoloģijas. Salīdzinoši ar somu un britu kaujas mašīnām ar 2×7.62, .50cal vai GMG, latviešu džipiņi ar mugursomām uz jumta izskatās pēc arheologu ekspedīcijas.

Skaidrs kapēc mums dod FOBus sargāt. Kaujas uzdevumus mums neredzēt. EU Kaujas grupai letiņi ir mazsvarīgi un mūsu dalība mēnesi ilgajā komandējumā sagaidāma formāla un stipri garlaicīga. Starp citu lietuvieši, kas bija ieradušies krietni lielākā skaitā un arī spēcīgāk bruņoti, darīja to pašu ko mēs.

Skatoties pamīšus uz monstrozajiem transportiem un to operatoriem, sāk šķobīties vērtības: kas ir būtiskāk– jaudīga zaļonka un karavīra individuālās prasmes, vai tehnoloģijas? Un atbilde ir skaidra, bez sakariem, dimamiskām datorkartēm, termālajām / nakts redzamības kamerām un mobilitātes mēs neesam kaujas spēks, tikai apsardzes vads.

Latviešiem tehnikas nav, toties skriet ar vieglajiem strēlnieku ieročiem ir relatīvi lēti. Ja mēs vēl izkoptu kājinieku taktiku, un nežēlotu salūtmunīciju, latvieši kā karotāji ir mūsu spēks. Atliek tikai izveidot mācības ticamākas un izvilkties ārā no meža. Karošana notiek pilsētās. Train as you fight.

Latvijai nav naudas un tehnikas, lai kaujas grupā mēs spēlētu interesantu lomu. Profesionālajam dienestam Kaujas grupa nav interesanta, tāpēc to uzgrūž zemessardzei. Par cik ZS augstu pozicionē tikai politiķi skaistās runās, lai mierinātu muļķu tautu, bet realitātē nedod neko, internacionālajā teātrī tai tiek piešķirta neinteresanta loma. Viss ir līdzsvarā. Happy?

Vai veltīt laiku kaujas grupai? Jā, nenožēloju.
Vai pusgada laikā jūs kļūsiet par kiborgiem? Nē. To es uzreiz pasaku. Laiks aizlidos vēja spārniem. Lai dziļi iedrillētu visas kājinieku tēmas vajadzētu gadus divus un daudz vairāk, pastāvīgu resursu.

Vai kaujas grupa ir augstākais ko ZS var sniegt, pietuvojoties iespējai tiešām reāli doties misijā? Jā, ļoti iespējams. Te jūs varat saprast, kas ir rutīna, kas ir nodaļa, amati, vads, tā struktūra un darbība. Kaujas grupa sniedz iespēju strādāt ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, reāli izveidotu nodaļu 10 cilvēku sastāvā un dod iespēju apjaust, kas būtu sagaidāms profesionālajā dienestā. Trennēja mūs intensīvi, mērķtiecīgi un agresīvi. Seržants mūs sauca par kaujas mašīnām, bet rezultātā mēs kaujas mašīnas sargājām neizejot no perimetra.

Bet viss jau nav tik slikti. 2 gadu laikā Profesionālajā Dienestā kopā nebiju izšāvis tik daudz mūni, cik te vienā vingrinājumā, viens no karavīriem man teica. 8 aptveres + tikpat rezerve bija standarts 2016tā gada Kaujas grupā. Pozitīvais bija mūsu instruktori un pašu izaugsme.

Kaujas grupa ir smags periods, kas caur sniegu līdz ceļiem, ūdeni līdz kaklam, sviedriem, salšanu, bezmiegu, kāju un muguras sāpēm, pastāvīgu stresu, izkliegšanos un samierināšanos, izdresē zemīti par karavīru. Kaujas grupa ir vide, kurā motivācija ir augstāka kā profesionālajā dienestā, jo te savācas puiši, kuri paši raujas karot un vēl nav aplauzti. Kaujas grupā ir iespēja pacelt savu līmeni nesalīdzināmi augstāk, tai pat laikā saprotot, cik tāls ir patiesi profesionāla kaujinieka līmenis.


Kas tālāk? Varbūt izlūki. Varbūt nodaļas komandiera loma. Varbūt sporta precīzā un ātrā šaušana. Varbūt airsoft CQB trenniņi. Varbūt agresīva tuvcīņa. Laiks rādīs, kura aktivitāte turpmāk spēs dot piepildījumu.