Orientēšanās

Lielākā daļa zemessargu ar orientēšanos pirmo reizi saskaras tieši mācībās. Tā bija arī man. Neesmu nekāds specs, bet šo to esmu sapratis. Rakstiskā veidā izstāstīt kā orietnēties ir diezgan grūti, taču pamatprincipus un ekipējumu varam apskatīt. Šeit nav runa par orientēšanās sportu.

Vizbiežāk kursanti kļūdās tieši koordināšu atlikšanā. Nemāk atšķirt platuma gridus no augstuma, vai visbiežāk koordinātas atliek neprecīzi. Atceramies mantru “mežā iekšā – kokā augšā”. Gridus var atlikt ar kompasu, kuram koorināšu lineāls ir uz sāna. Labi darbojas protraktors, bet tā ir vēl viena ekipējuma vienība, ko pazaudēt. Ideālā scenārijā protraktors ir uz kompasa.

98% protraktoru, kurus man ir izdalījuši ZS (vai kurus var nopirkt LV “taktiskajos veikalos”) ir nekvalitatīvs ķīnietis, kas nekam neder. Šie protraktori ir pavirši ražoti un neprecīzi izcirsti.

Pareizi uzražots GTA 5-2-12 protraktors (apvilkts zaļš) un neprecīzi izcirsts Ķīnas pakaļdarinājums (sarkans). Click, lai apskatītu tuvāk.

Koordinātas atliek ar smalku spirta rapitogrāfu, vai iedur ar adatu kartē un apvelk ar lielāku apli un atzīmē ar nummuru. Nianses ir būtiskas, karti nevajag sakrāsot ar resnu flomi vai izbakstīt tajā caurumu ar pildspalvu.

Gridu atlikšana ir jātrennējas, jo tas paņem nejēdzīgi daudz laika un kļūda šeit nozīmē, ka kontrolpunktu jūs visdrīzāk neatradīsiet. Koordinātēm jābūt atliktām ideāli. Saku vēlreiz: ideāli. Izdariet darbu vienreiz, jo nekad nav tā, ka “aiziešu apmēram un ieraudzīšu”. Kartē sazīmēto iespējams fiksēt pārlīmējot to ar skoča gabaliņu.

Noorientē karti pret ziemeļiem un turi to iešanas virzienā. Tātad karte visu laiku grozās mūsu rokās.

Zini un lieto pārsoļus. Arī dienā. Nevis ej līdz “trešajai stigai”, bet 1500m. Tu nezini, kādas vēl stigas būs uzradušās. Parādīsies ceļi, kas jauc prātu. Stigas mēdz smuki aizaugt. Lai nepazaudētu pārsoļu skaitu, lieto ranger beads krelles. Uztaisi pats vai nopērc amazon.com

GPS, Smartphone, Garmin utml gadžeti ir labi, jo var iedot tavas koordinātas, ja esi pazaudējies. Bet lietot tos kā navigatorus un šmaukties ar smartphone aplikācijām arī ir garām. Es rekomendēju apzināti darīt visu analogi un savākt 6 no 10 punktiem, nevis šmaukties un atrast visus 10. Ja mēs fokusējamies uz ekrānu, neiemācamies lasīt apvidu, karti un skaitīt pārsoļus. Laiks un kilometri iztērēti bez rezultāta.

Iegādājies savu kompasu un proti to lietot. Kompasi ir daudz un dažādi, bet tev vajag noteikta veida, līdz ar ko beigās paliek tikai pāris varianti. Tu gribi, lai uz kompasa ir skaidri saprotamas 1-25k un 1-50k skalas + milimetru lineāls. Vēl tu gribi lai tavs pirmais kompass rādītu 360 grādus, nevis miljēmas. Apdrukām uz kompasiem ir jābūt ar melnu, nevis sarkanu krāsu, jo sarkanā krāsa pazūd, ja to apgaismo ar sarkanu lukturīti. Ja kompass ir iluminēts, ļoti labi.

Var iztikt bez spogulīša, bet tas noder precīziem azimutiem. Var iztikt bez palielināmā stikla, globālās adatas, svilpes, kalendāra un mikroviļņu krāsns.

Kompasa apdrukai ir tendence nodilt, ja tā konstanti trinas uzkabes iekškabatās utml. Tapēc kompasu vērts ielikt tādā kā pasargājošā auduma maisiņā, kamēr tas netiek lietots.

Lūk piemēri ar lētajiem kompasiem, kas der

SILVA FIELD / RANGER – vienkārši, lēti un viss darbojas. Līnijas melnas, 1-25k un 1-50k skalas ir. Esmu nolietojis FIELD (zilo) modelīti 2 reizes. Viens pēc 3 gadiem nodila un uzmetās burbulis, otro ieliku bikšu aizmugurējā kabatā un salauzu apsēžoties. FIELD modelim par īsu 1-25k skalas lineāls, nevar atlikt koordinātas, ja nav pie rokas protraktors. Par cik grādu skala nav uz busoles pašas maliņas grūti precīzi atlikt grādus. Var pirkt, bet ir labāki varianti.

---

SILVA kompasa modelis, kurš ir ZS pieejams un iespējams jums tādu aizdos uz nodarbību. OK variants, ir viss, kas vajadzīgs. Redzams protraktora lineāls 1:25 un 1:50, ir mm lineāls, apmierinoši nolasās busoles grādi. Cik atceros, tumsā spīdēja.

---

SILVA EXPEDITION GLOBAL – modelis, kurā viss ir pareizi. Skaidras skalas, neuzkrītošas krāsas, naktī spīd, pa karti neslīd, esot arī izturīgāka krāsa. Labāks par iepriekšejo modeli, jo nav lētucis, bet funkcionāli tas pats. Izskatās, ka adata nespīd, kas būtu mīnuss.

---

SUUNTO MC-2 G 6400 Itkā labs kompass, kuram viss ir nepareizi. Skalas ir nesaprotamas un ar ar sarkanu krāsu. Turklāt grādi atzīmēti miljēmās. Šādu nepērkam.

Kur pirkt?

Pirmkārt: kapēc pirkt? Tapēc, ka ZS jums aizdos uz nodarbību, bet kā kārtīgam kutangam, jums vajag pašam savu instumentu, kuru pārzinat, kurš jums ir līdzi ekipējumā, tad kad vajag. Tāpat kā rokas pulkstenis – katram savs. Kapēc visi kompasi ir SILVA? Jo ir pieejami un darbojas. Brunton Tru-Arc10 Luminous ir vēl viens modelis, kur viss izskatās pareizi. Nav testēts.

Silvas vienkāršākie modelīši LV ir atrodami un izmaksās ap 20eur. Uzskatu, ka noder, bet tad vajag arī labu protraktoru. Rekomendēju tomēr pirkt ebay un pasekot lai pasta izdevumi ir lēti. Silva Expedition modeli var atrast ebay no USA pa 40$ un arī pa 140$ no UK.

Aizejot uz veikalu sajuks galva, pārdevējs pats arī neko nesaproto, kaut ko sāks rādīt un stāstīt. Protraktorus aizliegts pirkt Arsenālā: tur būs šņaga-ķīnietis. Ja nolēmāt, ka jums tādu vajag, tad pareizais produkts ir atrodams maptools.com. Cirtnis būs labs, materiāls biezs un apdruka izturīgāka.

Tātad velreiz: praktizējat super precīzi atlikt koordinātas. Nedomājiet par mākoņiem. Visu laiku sekojiet līdzi, ko dariet un skaitiet pārsoļus. Nepieņemiet vēlamo par esošo. Dzeriet ūdeni un apēdiet kaut ko, lai neizslēdzas smadzenes. Izplānojiet kur iesiet, cik tālu iesiet, kādi starporientieri sagaidāmi un tad fokusēti veciet šo posmu. Meklēšanu veiciet metodiski un apzināti. Labs ceļš apkārt ir ātrāks nekā slikts taisni. Nebaidies iekāpt ūdenī. Esi sakārtots un nepazaudē ekipējumu. Kompasa šņori var aptīt ap kreiso roku un kompasu iebāzt piedurknē. Piesien protraktoru, zīmuli un visu pārējo, kas var pazust.

Par fizisko sagatavotību un atbildību

Ir viena doma, kas man neliek mieru jau kādu brīdi. Par fizisko sagatavotību un atbildību, kļūstot par zemessargu.

Sāksim ar atbildību, kuru jums uzkraus, sākoties karadarbībai. Zemessardzei uzdevumi būs, un tie būs tādi, kāda būs situācija jūsu komandējošā sastāva atbildības sekotrā. Ja mēs paskatamies uz pamatapmācības kursantiem, normāli karotāji tur ir %15. Kādi 20% vispār nevar ieroci noturēt, nav koordinēti, ar lieko svaru, sāpošiem ceļiem, mugurām vai astmām. Pārējie sadalās tajos, kas vēl pāris gadus “nāk pa reizei”, un daļa, kas pazūd uzreiz.

Tu, cilvēk, tagad esi karavīrs. Tas nekas, ka neprofesionāls – šaus pa tevi profesionāļi. Vismaz pats operēju ar tādu mindset. Uzskatu, ka situācijai vajadzētu pieiet ar nopietnāku attieksmi, primāri jau pret savu dzīvību. Ja sāksies kinētiskās kaujas, pusi apšaus kā kucēnus.

Pēc katrām mācībām dzirdam tādus vārdus: “Un protams, neiztrūkstoši – individuālās iemaņas”. Tas ir tavs neizpildītais mājas darbs. Nav vairs 2.pasaules karš – barā nenoslēpsies. Mūsdienās katrs karavīrs ir būtisks.

Ir pašam jāskrien, ir pašam jātrennējas 2h pāatrinātā tempā maršēt pilnā ekipējumā. Ir  jāceļ svari. Ir jāvar paņemt celīti. Ir jāmācās šaut: kaut vai ar gaiseni. Ir jātrennē koordinācija ar ieroci: kaut vai ar airsoft. Ir jāpārzin, kā notiek ieiešana patruļbāzē, kā notiek plānotais uzbrukums, kā notiek aizkavēšana.. vienvārsakot, ir jārubī fiška.

Dažiem dzīve griežas ap militāru dzīves stilu. Citiem zemesardze ir kā hobijs prioritāšu secībā aiz sporta (ja tāds ir), ģimenes vai draudzenes un bērniem (ja tādi ir). Tas pat ir pieņemami, ja cilvēks zs nevar veltīt augstāko prioritāti, bet vismaz ir fiziski un mentāli sagatavots.

Bet neaizmirstam, ka komanda ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājakais posms. 

Par virsnieku uzrunām zemessargiem

Šī ziņa vairāk takā domāta vecākajiem un augstākajiem virsniekiem un tā ir par nolemtības garšu visās uzrunās zemessargiem. Runas veidne ir apmēram šāda:

Paldies, ka esat atraduši un varat ziedot savu brīvo laiku.. Ko būtu varējuši pavadīt kopā ar savām ģimenēm.. Ko esat izbrīvējuši no saviem darbiem civilajā dzīvē..

Tad seko tēze, kurā galvenie atslēgas vārdi ir “Latvija” “nosargāt” “neatkarība” un “patriotisms”. Kuram kā punkts uz “I” seko papildinājums “nepieciešamības gadījumā ziedot savu dzīvību”.

Te nu gribas iepūst taurītē un noraut stopkrānu.
Ziedot, b***,  jūs varat nabagmājām!
Vēl jo vairāk – dzīvību.

Tāda sajūta, ka viss jau ir nolemts. Zemīšiem sāk šķobīties morāle, klejo baumas, ka “mūs metīs pret ienaidnieku pirmos” un lielgabalu gaļas joks vairs nešķiet smieklīgs. Tāda sajūta, ka zārku iepirkums kopā ar lāpstiņām jau pasūtīts, atliek tikai līdz 2020-tajam tos nelaimīgos 14’000 zemessargu no tautas sakasīt.

Kur te ir motivācija?! Kur?
Nē, es neesmu gatavs mirt un netaisos atdot savu dzīvību!
Jums mirt ir aizliegts, un vēl jo vairāk kaut ko atdot!

Kam es esmu gatavs, ir ar iedrillētu kustību, ieplecojot ieroci un ar tēmētu šāvienu nogalināt pretinieku – citu cilvēku, kurš iedomājies pārkāpt robežu, ar mērķi ieņemt Latvijas valsts teritoriju, iznīcināt militāros objektus, gāzt valdību, uzspiest savu valodu vai savu dzērāju kolhoznieku bezkultūru!

(Un ja kādam šī rindiņa šķiet parāk radikāla, vajadzētu godīgi pārdomāt, varbūt jāraksta baltā lapa.)

Es jums pateikšu kādai ir jābūt uzrunai ierindā stāvošam karavīram:

“Lai arī ienaidnieks ir spēcīgs, mēs esam kopā ar sabiedrotajiem! Ja krievs mums uzbruks, mums visiem kopā būs pret to jāstājas! Tās būs 2 nedēļas, varbūt mēnesis elles, kamēr mums atnāks palīgā. Un šis laiks būs izšķirošais.

Karš ir karš, un tajā ir kritušie. Bet jums ir jābūt stipriem! Pat ja sabiedrotie mūs uzmetīs un mēs īslaicīgi zaudēsim teritoriālo kontroli, ienaidniekam mēs iedosim piepīpēt. Mēs viņus kā suņus pa kaktiem izšausim! Pa vienam atlasīsim! Spridzināsim un vājināsim.”

Tādai ir jābūt motivējošai uzrunai. Ar pautiem!
Nevis “paldies, ka atnācāt nomirt”.

Jaunās formas testēšana

Priekšvārds: Ņemot vērā to, ka tikai publiski drāžot un kauninot (nano-lāptiņas un nano-salūtmunīcija), zemessardzes bezpriģelā tiek panākti jel kādi uzlabojumi, tomēr nolēmu šo rakstu ar 3 mēnešu novēlošanos publicēt.

Ļaujiet man jums prezentēt: Multi-LatPat formas novērtējums.

Tā nu sanāca, ka kaujas grupa vieni no pirmajiem dabūja lauka apstākļos iztestēt jaunās MultiLATPAT formas. Prasīja arī atsauksmes. Tad te nu būs.

Pirmais iespaids: uzreiz pamanāmas izmaiņas. Izmainīta arī izmēru sistēma: tā ir vienkāršota. Citiem nepatīk, man patīk. Bikses vizuāli patīk. Platākas. Vidukli var savilkt ar stapēm sānos. Pirmais iespaids labs.

Runā, ka esot mainīta šekuma piegriezne. Mēneša laikā šekums tomēr saplīsa diviem karavīriem. Iespējams cietumnieki slikti sašuva. Es gan teiktu, ka šekumā jaiešuj elastīgs materiāls. Paņemt celīti ir karavīra ikdiena, drēbe svīst, līp pie ādas (par to vēl runāsim). Domāju, ka nav universālas piegrieznes visām anatomijām, iespējams ka elastīgs audums būtu atrisinājums.

Gaišā pixeļa bikses šekumā plīsa visiem un regulāri. Jauno modeli esot paredzēts vilkt “līdz nabai”, viduklis ir augstāks. Nezinu, var būt. Kā sprīdītis, līdz nabai, gan neviens bikses nevelk.

---

Ja uzvelkot bikses tās uzliek uz gurniem, nevis pāri vēderam, cargo kabatas sanāk pārāk zemu. Šo norādīja gandrīz visi karavīri. Admin penālis tajā trinas zem ceļa, gar ikriem un citiem ir traucējošs. Mepaketes kabatiņa arī pārāk zemu, gandrīz pa zemi velkas. Iespējams lauka mācībās bikses arī ir jāvelk līdz padusēm. Pamēģināju, man nesanāca. Tad būtu jāvelk bikšturi.

Biksēm parādījušās īpatnējas mega-pogas, kas piestiprinātas ar tādu kā lencīti. Apšaubāmi, jo pēc viena mēneša lietošanas viena lence jau aizplīsusi. Pārāk sarežģīts risinājums, ko karavīram būs grūti pašam piešūt.

Bikšu sānu kabatas šauras un dziļas, tas labi. Labs uzlabojums. Roku kabatā dabūt mazliet jāpacīnās, bet drošības vārdā tas ir pieciešams.

Parādījušies āķīši lai bikšu staru var aizkabināt pie zābaka šņorēm. Gaidīju šo fīču, jo ar ceļu sargiem bikses brauc uz augšu un atsedz potīti. Diemžēl viens uzreiz noplīsa un pazuda.

Diedziņš ar ko drēbe sašūta šķiet krietni par vāju. Tieši vājš diegs radīja problēmas, kapēc atplīst mazās detaļas: āķīši, bikšu pogas lence un iešuvumi pāri cargo kabatām.

Ir dubults audums ne tikai zem dibena, bet ari potīšu iekšmalās un elastīgais viduklis dod iespēju bikses nēsāt bez jostas. Es nēsāju ar jostu, jo uz tās ir nazis, cimdu karabīne un ar bikšturiem nevar frenci ielikt biksēs, ko lauka apstākļos izvēlos darīt gandrīz vienmēr.

Mēneša laikā saplīsa bikšpriekšas plastmasas rāvējslēdzējs. Salīdzinoši civilajām biksēm man rāvējslēdzēji saplīst reizi 3 gados.

Kopumā bikses pēc skata ir labākas, bet manuprāt tām būtiski nepieciešami sekojoši uzlabojumi: cargo un medpaketes kabatu novietojums jāpārceļ apm 5cm uz augšu, obligāti jānomaina vājais diegs. Nepieciešams vienkāršot pogas un rāvējslēdzējus. Apsvērt elastīgu risinājumu šekumam.

---

Frencis aka kaujas jaka

Viss ir vietās, izņemot roku kabatas, kas veljoprojām veras uz augšu un ar uzkabi grūti aizsniedzamas. Kabatām ir jāatdarās uz sāniem nevis augšu.

Frencim iespējams ielikt amortizāciju elkoņiem, ko arī rekomendēju darīt. Tikai elkoņu ielikas gribu redzēt zem elkoņa, nevis augšdelma. Man elkoņu ielikas šķiet pārāk tālu uz priekšu.

---

“Uzlabots” audums.

Vissāpīgākā tēma. Cilvēki esot strādājuši uzlabojot rādītājus pret degšanu un IR redzamību. BET! Šī vasaras forma ir biezāka, nekā ziemas! Jauno formu audums neelpo, daudz vairāk svīst un līp pie auguma. Faktiski fail. Cik tad bieži mums ir jādzēš degoši karavīri?

Pats centos šo vājo punktu ignorēt un “pierast”, kā arī formu mazgāt (pixeļi jūtami izbalēja jau vienā mazgāšanās reizē). Bet nekā. Karavīri ātri vien sāka jauno formu nemīlēt un taisnība vien ir: salīdzinoši tuksneša pixeļa forma daudz brīvāk elpo, ir vieglāka un mazāk līp pie auguma.

Jaunais audums tāpat kā baltais pixelis, labi žūst. Bet lietū ļoti ātri samirkst, un ūdens nepatīkami tek gar kāju. Kaut kā neatceros ko tādu LatPAT formā.

Tātad kļūda ir pašā pamatā: materiāls ir nepatīkams. Performance neattaisno diskomfortu.

Ja piegriezni vēl var pamainīt, tad audums noteikti ir pasūtīts 300km rullī, nākamajiem 10 gadiem. Ja kabatu novietojumu vēl var pieciest, tad kaitinošu drēbi neaizmirst. Šajā jautājumā neesmu īpaši optimistiks.

---

Kopskats: ir uzlabojums agresīvāka taktiskā apģērba virzienā. Tomēr salīdzinot ar Eiropas kaimiņvalstu armijas apģērbu, mūsu formas vēl joprojām šķiet “birojīgas”, “taisnas” un aplīmētas ar milzīgām, krāsainām atpazīšanās zīmēm. Prasītos diskrētāk, citādi atgādina krievu ģenerāļus piketā. Forma nav svētku drēbe, tas ir darba apģērbs.

Nepilnības liek domāt, ka dizaina izstrādes procesā forma nav testēta saules svelmē un lauka apstākļos “Latvijas zaļajā gadalaikā”, pilnā uzkabē, ar bruņām un pierakstiem roku kabatās, un karavīra ikdienas ekipējumu bikšu kabatās.

Piemēram somi kaujas grupā staigāja ar izteikti lauka apstākļiem darinātām formām. Tiem frencis jau ir pa pusei lietus jaka, lai vasarā nav jāmeklē smagais, čauskstošais goretex. Mūsu formām trūkst iespējas savilkt vidukli. Līdzīgi ir britiem: tie lieto vidus jostu un izskatas atlētiski, kamēr letiņi staigā apkārt kā tādi zvaniņi.

Kaujas cepure izskatās sašūta īpaši nedomājot. Vispār LV ar cepurēm ir bardaks. Agrāk nebija pieejamas, tad visi sapirkās dažādu camo/toņu kepkas un nēsā tās ar Latvijas karodziņu. Viens vazājās ar bereti, cits ar izbalējušu, nojātu kepku, kurai uzlipināts melnais “misiju” karodziņš. Un kas tas vispār par nosaukumu: “kaujas cepure”? Kādas kaujas? Ofisa-parketa kaujas? Sauksim lietas īstajos vārdos: vasaras ierindas cepure. Manuprāt vajadzētu oficiāli pāriet uz t.s. beisbola kepkām, nebūs jautājumu kā locīt, cik augstu nēsāt utml rituālās muļķības.

Cepures vispār ir kaut kāds armijas errors: kamēr galvā nav ķivere notiek tāda kā disktrēta sacensība: kura valsts un vienība izdomās muļķīgāku galvas segu.

---

Nu labi.

Nobeigumā parunāsim par kontraversiālo MultiLatPAT krāsojumu. 5 toņi: 3 brūnīgie un 1 tumši pelēkais no gaišā pixeļa + klāt nācis zaļais. Pixeļi palikuši vēl lielāki. Sākumā visi bija baigi sašutuši, jo gaidīja US Woodland tonālo gammu. Skatoties uz MultiLatPAT pa distanci 50m+ pixeļi saplūst un tas sāk atgādināt MultiCam. MultiCam pamatideja esot tāda, ka gaišs tālās distances mazāk izceļas.

Salīdzinoši citām tautām ir ļoti tumši camo. Leišiem tāpat kā somiem ir camo ir ļoti zaļi un tumši. Zviedriem camo ir zaļš ar pelēku, lieliem, lauztiem daudzstūriem, bet tonāli kopumā zaļa. Britiem un Ādažos satiktajiem amerikāņiem MultiCam. Holandieši staigā veciem US Woodland vai britu Woodland.

Sanāk ka LV ir izvēlējušies gaišā camo ceļu. Ņemot vērā, ka krāsojums ar laiku balē, var būt, ka MultiLATPAT gaišāko pixeli varēja krāsot nevis cappuchino bēšu, bet gaiši zaļu.Bet kopumā nav slikti, patterns mani pāriecināja, it īpaši līdzība ar MultiCam distancē. Izturību un efektivitāti vel izvērtēsim laikam ejot.

Savukārt izvērtējot, ka mūsu camo krāsijumā klāt nav nopērkams pilnīgi nekas, jājautā vai mēs neizgudrojam jaunu velosipēdu? Briti un amerikāņi, kas lieto MultiCam vai MARPAT var paši brīvi piepirkt ekipējumu.

Un nav jau arī tā, ka NBS nodrošinājums entuziastiski karavīriem izdala pixeļa pouchus. Itkā tas nav baigā prioritāte, bet ja padomajam kārtīgi– katrs karavīrs tomēr pats ‘piedzen’ ekipējumu. Un tagad kas notiks? Visiem pouchiem būs jāšuj 2 krāsu versijas? Vai miksēs kopā? Vai pilnīgi visas jaunās uzkabes būs ar jau piešūtiem pouchiem un ložmetējnieki varēs ar savām lentēm uzkārties?

---

Raksts izdevies kā lietišķo dizaina skates vērtēšana. Sāk ar atzinību par darba procesu, bet rezultātā darbs tiek verbāli/rakstiski iznīcināts. Nu nezinu, kas tur cilvēkiem galvās notiek, bet katrā ziņā īlenu maisā nenoslēpsi.

Ja pirms tams mums bija forma, kurai nebija ne vainas, tikai nepiemērots krāsu risinājums, tad tagad mums ir forma, kura ir neērta visādos veidos.

---

Ienācies papildinājums: Runā, ka SUVam esot citādāks MultiLatPat formas šuvums un citādāks audums,  kur “viss esot čotka”. Tas nekas, gan jau kā Ivars Čiekurs prātīgi saka: mūsu formās fotogrāfijā nevar redzēt pievienoto patriotismu.

---

Papildinājums #2.

Raksts atkal izraisījis haju, statistika debesīs, cilvēki sacepušies. Tas ir labi. Jūtu pienākumu papildināt ar info, kas ienākusies no karavīriem, kas tam visam ir stāvējuši tuvāk.

Padziļināti par SUV un viņu formām. Tātad minētie karavīri saņēmuši formas, notestējuši un pateikuši: šuvums nekam neder, audums arī laža. Bet patiesība izrādās tāda, kā es to biju prognozējis: nano-iepirkums izdarīts un neies jau atzīt, ka tagad mums ir kilometriem audums, kurš nav labs.

Sauszemes spēkiem kaut kā jaunās formas arī vēl nemana. Kā tad tā?

Iziet no situācijas var vienkārši: dosim sūdīgās formas zemessargiem! Viņi tur cik-tur tūkstoši, uz mācībām staigā labi ja 20 dienas gadā, kāda viņiem atšķirība? Gaiša ideja. Viņi jau tāpat lielākā daļa pa poligonu staigā pašu pirktos woodland, pateiksim lai zaļo formu taupa, varbūt arī nemanīs, ka baigā laža.

Tāds ir zemessarga liktenis: vissliktāk apmācīts, visvājāk nodrošināts un pirmajā rindā frontē.

Par ES Kaujas grupu

Zemesargs sāk ar pamatapmācību. Tai seko bataljona atbildībā vadītās tālākās mācības, sacensības un speciālistu apmācības. Civilā dzīve plus brīvdienu armija. Un tad ik pāris gadus tiek organizēta kaujas grupa.

Kaujas grupa ir pilna laika armija pusgada garumā, ar 2 dienu brīvdienām ik pēc 2-3 nedēļām. Aizmirstam par darbu, ģimeni, privātumu, sexu un normālu pārtiku. Sagatavojamies klausīties nebeidzamu muldēšanu, atklāt sevī jaunus agresijas un rupjības apvāršņus, un elpot viens otra pirdienus.

Pabeidzot pamatapmācība nospraudu sev mērķus, ko vēlētos sasniegt un tapa skaidrs, ka regulārās apmācības to nesniegs. Viens no mērķiem bija būt kaujasspējīgā apakšvienībā.

Pēc kaujas grupas uzskatu, ka zemessardze NAV kaujasspējīga. Sorry. Ir varbūt atsevišķas nodaļas un ir spēcīgi indivīdi, bet tas arī viss. Šis laikam būs grūtākais ar ko pašam turpmāk sadzīvot.

Savukārt kaujas grupā jūs esat karavīri ar uzstādījumu, ka esat profesionālis. Dažreiz. Jo prasības jums būs kā profesionālam karavīram, bet nodrošinājums kaut kur starp PD un ZS.

Ieguvumi: apmācību intensitāte, cilvēkstundas un prasmes kādas “parastais”, tā sauktais “ārrindas zemessargs” neiegūs. Uguns un kustība vada līmenī ar kaujas mūni pa krītošajiem mērķiem, kaujas stundas garumā ar ugunspunkta iznīcināšanu, reorgiem, pārlādēšanos, kritušajiem, sakariem.

Adekvāti un regulāri žīdenes drilli. Nodaļas un vada līmeņa koordinācija, rutīnas partuļbāzes, daudz laika pavadījām lauka apstākļos.

Granātnieki tiek pie zemstobra granātmetējiem, tiek kustināts gan .50cal, gan CG84, gan GMG. Dažiem tiek Minimi 5,56 ložmetēji. Pārsvarā gan skrien ar vecajiem Ksp58, kas pusgada laikā lūza kā lūžņi, norādot uz to, ka šie dāvinājumi reālu kapāšanu vairs netur.

Gribējās vairāk laiku kaujai apdzīvotā vietā, bija taktika no transporta. Vēl nedēļu klapējāmies ar stekiem un vairogiem apgūstot pūļa kontroli. Orgstikla vairogi pie mums piedzīvoja savas pēdējās minūtes, “pretinieki” pirmajā izspēlētajā kontaktā driskās saspēra 3 vairogus minūtes laikā. Vairogi un ķiveres arī bija tā noskrāpēti, ka cauri redzēt nebija iespējams. Vienvārdsakot – veca šņaga. Instruktors gan bija labs.

Apmācību procesa pēdējā fāzē, tas ir– pirms LV sertifikācijas un Anglijas beizot iedeva Bear-2 bruņu komplektu, kas lika saprast, cik sver karavīrs ar 8 pilnām magām, tikpat rezerves mūni, ūdeni, rāciju, gāzmasku un ieroci.

Atbraucot to pakazuhas Anglijā, bruņas mums tika atņemtas, nedodot iespēju ar tām turpināt strādāt Saber Strike mācībās.

Protams bija arī citas nepilnības. Netikām katrs pie savas rācijas, lai gan tās tika iegādātas, bet gudrīši nepratās nopirkt tām austiņas. Ķiveres vēljopojām tās pašas vecās. Piešķirtie džipi bez ložmetējiem uz jumta. Somas šausmīgi ilgi nevarēja iedot. Vietējā barošana no ELVI vispār bija zem jebkādas kritikas, par ko batkoms cerams arī dabūja atbildēt. Ar prieku braucām uz Ādažiem, jo zinājām, ka varēs paēst cik lien. Pārējo laiku dzīvojām Kuldīgā.

Dabūjām lauka apstākļos ierīt pamatīgu ziemu, sniegu un mīnusus, viss kā pienākas. NBS nodrošinājums varētu atjēgties, ka karavīriem vajag ne tikai goretex zābakus, bet arī nopietnus ziemas cimdus. Ziemas raksts te.

Sadzīve. Kubāram viņļveidīgi iet pāri gripas, saaukstēšanās, vemšanas un augstumpumpu epidēmijas. Tāda ir dzīve. Sevi parāda senās traumas, sastieptas potītes, šķības muguras un slikti zobi. Jā, starp citu: standarta karavīrs bruņotajos spēkos ir ar brutāli brūniem, netīriem zobiem un pīpē paciņu dienā.

Periodiski pie mums parādījās L.Kalniņš un zināmā mērā izrādīja interesi, daudz solīja un šo to arī nokārtoja.

Samaksa bija kapeikas. Pats pusgadu kaujas grupā dzīvoju uz savam finansu rezervēm. Ir tik daudz spēcīgu zemesaargu, kurus no dalības atturēja tieši finansiālais aspekts. Džeki nedēļām dzīvoja vispār bez naudas. Bija grūtības savākt vadu, trūkst karot gribētāju.

Rezultātā kaujas grupā nolasās tāds kontingents, kuriem dzīvē tāpat nav ko darīt vai ziņkārīgi fanāti. Dominē zems intelekts, prasta uzvedība, zema morāle un truli repetatīva gvelšana. Jenoti. Par šo vajadzētu domāt augstākā līmenī.

Kaujas grupā tapa skaidrs, cik svarīgs ir grupas, nodaļas, vada komandieris, vada seržants un vispār pieredzējis instruktors. Labs komandieris ir arī līderis, zin savu amatu, ar pieredzi, kontrolē sevi un padotos, pats nelaiž luni. Bez komandiera pavēlēm un kontroles sākas bardaks. Bez laba laba komandiera sākas power stuggle.

Svarīga nianse: karavīru pienākums ir palīdzēt komandieriem sevi vadīt. Karavīrs pats izlemj klausīt vai neklausīt. Tie, kas nespēja izaugt un spurojās, dabon ierīt. Dažreiz ierīt dabon visa nodaļa vai pat vads.

Latvijas mērogā kaujas grupa atbilstošā atbildības rajonā varētu koordinēti veikt vienkāršus Kaujas uzdevumus. Eiropas kaujas grupas mērogā mēs vispār neesam interesanti. Varam pavadīt EOD un uzlikt tiem perimetru, varam sēdēt torņos un virināt vārtus, varam pastiprināt un piesegt muguru, uzlikt VCP, eskortēt, apsargāt kara gūstekņus utml darbus.

Tīri nejaušības pēc gala izspēlē, Anglijā daļa mūsējo kājinieku dabūja iespēju pakarot pilsētā. Kaujas grupā latviešu vieta ir Force Protection. Tas nozīmē ka mēs rutinējām Forward Operation Bāzēs. Stundas tornī, stundas QRF, stundas miega. Dienas ar nakti sajūk. “Tornī” viens un tas pats skats. Rutīna. Ja, nedod Dievs, nāktos braukt uz 1/2 gadu “misijā” +40C, šāds darbs būtu aplauziens. Cietums faktiski. Pēc sertefikācijas UK blakus mūsu nosaukumam ESKG 16/2 parādījās termins “Spēku aizsardzības rota” (Tēvijas Sargs, 2016.05).

Anglijā, gala izspēlē, nedēļas laikā laikā mums uzšāva vienreiz. Daži karavīri visā Anglijā pavadītā mēneša laikā tā arī nedabūja piepīpēt. Dienā, kad latvieši bija noņēmušies no FOBa un pavadīja izbraukumā bezdarbīgi gaidot, jo “varbūt britiem ievajadzēs pūļa kontroli”, angļi paši nemācēja sevi FOBā nosargāt, atbrauca babaji ar kalašiem un vienu compoundu izpūta.

Mēnesis Anglijā pa lielam bija zaudēts laiks. Laba bija viena epizode, pirmajās nedēļās, apmācības fāzē, kad tika izspēlēts sprādziens pilsētā un bija noalgoti reāli invalīdi, kas tēlo saspridzinātos bez locekļiem, ar visām smakām, dūmiem, kaucošiem civilajiem un asiņu peļķēm.

Britu pieeja “Train as you fight” tiešām darbojas. Tie, kas haltūrē mācībās, ieraduma vadīti tāpat lohojos ar kaujas mūni un sertifikācijas laikā. Tā ka uz tiem slinkajiem zemīšiem, kas nevīžo pakustināt savu pakaļu, IR jāauro.

Daļa no mēneša Anglijā neieguva neko,
citi – kā nu katrs prata uzsūkt info.

Dabūjām redzēt arī sabiedroto bruņotos spēkus, kuru armijās dominē tehnoloģijas. Salīdzinoši ar somu un britu kaujas mašīnām ar 2×7.62, .50cal vai GMG, latviešu džipiņi ar mugursomām uz jumta izskatās pēc arheologu ekspedīcijas.

Skaidrs kapēc mums dod FOBus sargāt. Kaujas uzdevumus mums neredzēt. EU Kaujas grupai letiņi ir mazsvarīgi un mūsu dalība mēnesi ilgajā komandējumā sagaidāma formāla un stipri garlaicīga. Starp citu lietuvieši, kas bija ieradušies krietni lielākā skaitā un arī spēcīgāk bruņoti, darīja to pašu ko mēs.

Skatoties pamīšus uz monstrozajiem transportiem un to operatoriem, sāk šķobīties vērtības: kas ir būtiskāk– jaudīga zaļonka un karavīra individuālās prasmes, vai tehnoloģijas? Un atbilde ir skaidra, bez sakariem, dimamiskām datorkartēm, termālajām / nakts redzamības kamerām un mobilitātes mēs neesam kaujas spēks, tikai apsardzes vads.

Latviešiem tehnikas nav, toties skriet ar vieglajiem strēlnieku ieročiem ir relatīvi lēti. Ja mēs vēl izkoptu kājinieku taktiku, un nežēlotu salūtmunīciju, latvieši kā karotāji ir mūsu spēks. Atliek tikai izveidot mācības ticamākas un izvilkties ārā no meža. Karošana notiek pilsētās. Train as you fight.

Latvijai nav naudas un tehnikas, lai kaujas grupā mēs spēlētu interesantu lomu. Profesionālajam dienestam Kaujas grupa nav interesanta, tāpēc to uzgrūž zemessardzei. Par cik ZS augstu pozicionē tikai politiķi skaistās runās, lai mierinātu muļķu tautu, bet realitātē nedod neko, internacionālajā teātrī tai tiek piešķirta neinteresanta loma. Viss ir līdzsvarā. Happy?

Vai veltīt laiku kaujas grupai? Jā, nenožēloju.
Vai pusgada laikā jūs kļūsiet par kiborgiem? Nē. To es uzreiz pasaku. Laiks aizlidos vēja spārniem. Lai dziļi iedrillētu visas kājinieku tēmas vajadzētu gadus divus un daudz vairāk, pastāvīgu resursu.

Vai kaujas grupa ir augstākais ko ZS var sniegt, pietuvojoties iespējai tiešām reāli doties misijā? Jā, ļoti iespējams. Te jūs varat saprast, kas ir rutīna, kas ir nodaļa, amati, vads, tā struktūra un darbība. Kaujas grupa sniedz iespēju strādāt ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, reāli izveidotu nodaļu 10 cilvēku sastāvā un dod iespēju apjaust, kas būtu sagaidāms profesionālajā dienestā. Trennēja mūs intensīvi, mērķtiecīgi un agresīvi. Seržants mūs sauca par kaujas mašīnām, bet rezultātā mēs kaujas mašīnas sargājām neizejot no perimetra.

Bet viss jau nav tik slikti. 2 gadu laikā Profesionālajā Dienestā kopā nebiju izšāvis tik daudz mūni, cik te vienā vingrinājumā, viens no karavīriem man teica. 8 aptveres + tikpat rezerve bija standarts 2016tā gada Kaujas grupā. Pozitīvais bija mūsu instruktori un pašu izaugsme.

Kaujas grupa ir smags periods, kas caur sniegu līdz ceļiem, ūdeni līdz kaklam, sviedriem, salšanu, bezmiegu, kāju un muguras sāpēm, pastāvīgu stresu, izkliegšanos un samierināšanos, izdresē zemīti par karavīru. Kaujas grupa ir vide, kurā motivācija ir augstāka kā profesionālajā dienestā, jo te savācas puiši, kuri paši raujas karot un vēl nav aplauzti. Kaujas grupā ir iespēja pacelt savu līmeni nesalīdzināmi augstāk, tai pat laikā saprotot, cik tāls ir patiesi profesionāla kaujinieka līmenis.

---

Kas tālāk? Varbūt izlūki. Varbūt nodaļas komandiera loma. Varbūt sporta precīzā un ātrā šaušana. Varbūt airsoft CQB trenniņi. Varbūt agresīva tuvcīņa. Laiks rādīs, kura aktivitāte turpmāk spēs dot piepildījumu.