Par fizisko sagatavotību un atbildību

Ir viena doma, kas man neliek mieru jau kādu brīdi. Par fizisko sagatavotību un atbildību, kļūstot par zemessargu.

Sāksim ar atbildību, kuru jums uzkraus, sākoties karadarbībai. Zemessardzei uzdevumi būs, un tie būs tādi, kāda būs situācija jūsu komandējošā sastāva atbildības sekotrā. Ja mēs paskatamies uz pamatapmācības kursantiem, normāli karotāji tur ir %15. Kādi 20% vispār nevar ieroci noturēt, nav koordinēti, ar lieko svaru, sāpošiem ceļiem, mugurām vai astmām. Pārējie sadalās tajos, kas vēl pāris gadus “nāk pa reizei”, un daļa, kas pazūd uzreiz.

Tu, cilvēk, tagad esi karavīrs. Tas nekas, ka neprofesionāls – šaus pa tevi profesionāļi. Vismaz pats operēju ar tādu mindset. Uzskatu, ka situācijai vajadzētu pieiet ar nopietnāku attieksmi, primāri jau pret savu dzīvību. Ja sāksies kinētiskās kaujas, pusi apšaus kā kucēnus.

Pēc katrām mācībām dzirdam tādus vārdus: “Un protams, neiztrūkstoši – individuālās iemaņas”. Tas ir tavs neizpildītais mājas darbs. Nav vairs 2.pasaules karš – barā nenoslēpsies. Mūsdienās katrs karavīrs ir būtisks.

Ir pašam jāskrien, ir pašam jātrennējas 2h pāatrinātā tempā maršēt pilnā ekipējumā. Ir  jāceļ svari. Ir jāvar paņemt celīti. Ir jāmācās šaut: kaut vai ar gaiseni. Ir jātrennē koordinācija ar ieroci: kaut vai ar airsoft. Ir jāpārzin, kā notiek ieiešana patruļbāzē, kā notiek plānotais uzbrukums, kā notiek aizkavēšana.. vienvārsakot, ir jārubī fiška.

Dažiem dzīve griežas ap militāru dzīves stilu. Citiem zemesardze ir kā hobijs prioritāšu secībā aiz sporta (ja tāds ir), ģimenes vai draudzenes un bērniem (ja tādi ir). Tas pat ir pieņemami, ja cilvēks zs nevar veltīt augstāko prioritāti, bet vismaz ir fiziski un mentāli sagatavots.

Bet neaizmirstam, ka komanda ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājakais posms. 

Advertisements
%d bloggers like this: