Par ES Kaujas grupu


Zemesargs sāk ar pamatapmācību. Tai seko bataljona atbildībā vadītās tālākās mācības, sacensības un speciālistu apmācības. Civilā dzīve plus brīvdienu armija. Un tad ik pāris gadus tiek organizēta kaujas grupa.

Kaujas grupa ir pilna laika armija pusgada garumā, ar 2 dienu brīvdienām ik pēc 2-3 nedēļām. Aizmirstam par darbu, ģimeni, privātumu, sexu un normālu pārtiku. Sagatavojamies klausīties nebeidzamu muldēšanu, atklāt sevī jaunus agresijas un rupjības apvāršņus, un elpot viens otra pirdienus.

Pabeidzot pamatapmācība nospraudu sev mērķus, ko vēlētos sasniegt un tapa skaidrs, ka regulārās apmācības to nesniegs. Viens no mērķiem bija būt kaujasspējīgā apakšvienībā.

Pēc kaujas grupas uzskatu, ka zemessardze NAV kaujasspējīga. Sorry. Ir varbūt atsevišķas nodaļas un ir spēcīgi indivīdi, bet tas arī viss. Šis laikam būs grūtākais ar ko pašam turpmāk sadzīvot.

Savukārt kaujas grupā jūs esat karavīri ar uzstādījumu, ka esat profesionālis. Dažreiz. Jo prasības jums būs kā profesionālam karavīram, bet nodrošinājums kaut kur starp PD un ZS.

Ieguvumi: apmācību intensitāte, cilvēkstundas un prasmes kādas “parastais”, tā sauktais “ārrindas zemessargs” neiegūs. Uguns un kustība vada līmenī ar kaujas mūni pa krītošajiem mērķiem, kaujas stundas garumā ar ugunspunkta iznīcināšanu, reorgiem, pārlādēšanos, kritušajiem, sakariem.

Adekvāti un regulāri žīdenes drilli. Nodaļas un vada līmeņa koordinācija, rutīnas partuļbāzes, daudz laika pavadījām lauka apstākļos.

Granātnieki tiek pie zemstobra granātmetējiem, tiek kustināts gan .50cal, gan CG84, gan GMG. Dažiem tiek Minimi 5,56 ložmetēji. Pārsvarā gan skrien ar vecajiem Ksp58, kas pusgada laikā lūza kā lūžņi, norādot uz to, ka šie dāvinājumi reālu kapāšanu vairs netur.

Gribējās vairāk laiku kaujai apdzīvotā vietā, bija taktika no transporta. Vēl nedēļu klapējāmies ar stekiem un vairogiem apgūstot pūļa kontroli. Orgstikla vairogi pie mums piedzīvoja savas pēdējās minūtes, “pretinieki” pirmajā izspēlētajā kontaktā driskās saspēra 3 vairogus minūtes laikā. Vairogi un ķiveres arī bija tā noskrāpēti, ka cauri redzēt nebija iespējams. Vienvārdsakot – veca šņaga. Instruktors gan bija labs.

Apmācību procesa pēdējā fāzē, tas ir– pirms LV sertifikācijas un Anglijas beizot iedeva Bear-2 bruņu komplektu, kas lika saprast, cik sver karavīrs ar 8 pilnām magām, tikpat rezerves mūni, ūdeni, rāciju, gāzmasku un ieroci.

Atbraucot to pakazuhas Anglijā, bruņas mums tika atņemtas, nedodot iespēju ar tām turpināt strādāt Saber Strike mācībās.

Protams bija arī citas nepilnības. Netikām katrs pie savas rācijas, lai gan tās tika iegādātas, bet gudrīši nepratās nopirkt tām austiņas. Ķiveres vēljopojām tās pašas vecās. Piešķirtie džipi bez ložmetējiem uz jumta. Somas šausmīgi ilgi nevarēja iedot. Vietējā barošana no ELVI vispār bija zem jebkādas kritikas, par ko batkoms cerams arī dabūja atbildēt. Ar prieku braucām uz Ādažiem, jo zinājām, ka varēs paēst cik lien. Pārējo laiku dzīvojām Kuldīgā.

Dabūjām lauka apstākļos ierīt pamatīgu ziemu, sniegu un mīnusus, viss kā pienākas. NBS nodrošinājums varētu atjēgties, ka karavīriem vajag ne tikai goretex zābakus, bet arī nopietnus ziemas cimdus. Ziemas raksts te.

Sadzīve. Kubāram viņļveidīgi iet pāri gripas, saaukstēšanās, vemšanas un augstumpumpu epidēmijas. Tāda ir dzīve. Sevi parāda senās traumas, sastieptas potītes, šķības muguras un slikti zobi. Jā, starp citu: standarta karavīrs bruņotajos spēkos ir ar brutāli brūniem, netīriem zobiem un pīpē paciņu dienā.

Periodiski pie mums parādījās L.Kalniņš un zināmā mērā izrādīja interesi, daudz solīja un šo to arī nokārtoja.

Samaksa bija kapeikas. Pats pusgadu kaujas grupā dzīvoju uz savam finansu rezervēm. Ir tik daudz spēcīgu zemesaargu, kurus no dalības atturēja tieši finansiālais aspekts. Džeki nedēļām dzīvoja vispār bez naudas. Bija grūtības savākt vadu, trūkst karot gribētāju.

Rezultātā kaujas grupā nolasās tāds kontingents, kuriem dzīvē tāpat nav ko darīt vai ziņkārīgi fanāti. Dominē zems intelekts, prasta uzvedība, zema morāle un truli repetatīva gvelšana. Jenoti. Par šo vajadzētu domāt augstākā līmenī.

Kaujas grupā tapa skaidrs, cik svarīgs ir grupas, nodaļas, vada komandieris, vada seržants un vispār pieredzējis instruktors. Labs komandieris ir arī līderis, zin savu amatu, ar pieredzi, kontrolē sevi un padotos, pats nelaiž luni. Bez komandiera pavēlēm un kontroles sākas bardaks. Bez laba laba komandiera sākas power stuggle.

Svarīga nianse: karavīru pienākums ir palīdzēt komandieriem sevi vadīt. Karavīrs pats izlemj klausīt vai neklausīt. Tie, kas nespēja izaugt un spurojās, dabon ierīt. Dažreiz ierīt dabon visa nodaļa vai pat vads.

Latvijas mērogā kaujas grupa atbilstošā atbildības rajonā varētu koordinēti veikt vienkāršus Kaujas uzdevumus. Eiropas kaujas grupas mērogā mēs vispār neesam interesanti. Varam pavadīt EOD un uzlikt tiem perimetru, varam sēdēt torņos un virināt vārtus, varam pastiprināt un piesegt muguru, uzlikt VCP, eskortēt, apsargāt kara gūstekņus utml darbus.

Tīri nejaušības pēc gala izspēlē, Anglijā daļa mūsējo kājinieku dabūja iespēju pakarot pilsētā. Kaujas grupā latviešu vieta ir Force Protection. Tas nozīmē ka mēs rutinējām Forward Operation Bāzēs. Stundas tornī, stundas QRF, stundas miega. Dienas ar nakti sajūk. “Tornī” viens un tas pats skats. Rutīna. Ja, nedod Dievs, nāktos braukt uz 1/2 gadu “misijā” +40C, šāds darbs būtu aplauziens. Cietums faktiski. Pēc sertefikācijas UK blakus mūsu nosaukumam ESKG 16/2 parādījās termins “Spēku aizsardzības rota” (Tēvijas Sargs, 2016.05).

Anglijā, gala izspēlē, nedēļas laikā laikā mums uzšāva vienreiz. Daži karavīri visā Anglijā pavadītā mēneša laikā tā arī nedabūja piepīpēt. Dienā, kad latvieši bija noņēmušies no FOBa un pavadīja izbraukumā bezdarbīgi gaidot, jo “varbūt britiem ievajadzēs pūļa kontroli”, angļi paši nemācēja sevi FOBā nosargāt, atbrauca babaji ar kalašiem un vienu compoundu izpūta.

Mēnesis Anglijā pa lielam bija zaudēts laiks. Laba bija viena epizode, pirmajās nedēļās, apmācības fāzē, kad tika izspēlēts sprādziens pilsētā un bija noalgoti reāli invalīdi, kas tēlo saspridzinātos bez locekļiem, ar visām smakām, dūmiem, kaucošiem civilajiem un asiņu peļķēm.

Britu pieeja “Train as you fight” tiešām darbojas. Tie, kas haltūrē mācībās, ieraduma vadīti tāpat lohojos ar kaujas mūni un sertifikācijas laikā. Tā ka uz tiem slinkajiem zemīšiem, kas nevīžo pakustināt savu pakaļu, IR jāauro.

Daļa no mēneša Anglijā neieguva neko,
citi – kā nu katrs prata uzsūkt info.

Dabūjām redzēt arī sabiedroto bruņotos spēkus, kuru armijās dominē tehnoloģijas. Salīdzinoši ar somu un britu kaujas mašīnām ar 2×7.62, .50cal vai GMG, latviešu džipiņi ar mugursomām uz jumta izskatās pēc arheologu ekspedīcijas.

Skaidrs kapēc mums dod FOBus sargāt. Kaujas uzdevumus mums neredzēt. EU Kaujas grupai letiņi ir mazsvarīgi un mūsu dalība mēnesi ilgajā komandējumā sagaidāma formāla un stipri garlaicīga. Starp citu lietuvieši, kas bija ieradušies krietni lielākā skaitā un arī spēcīgāk bruņoti, darīja to pašu ko mēs.

Skatoties pamīšus uz monstrozajiem transportiem un to operatoriem, sāk šķobīties vērtības: kas ir būtiskāk– jaudīga zaļonka un karavīra individuālās prasmes, vai tehnoloģijas? Un atbilde ir skaidra, bez sakariem, dimamiskām datorkartēm, termālajām / nakts redzamības kamerām un mobilitātes mēs neesam kaujas spēks, tikai apsardzes vads.

Latviešiem tehnikas nav, toties skriet ar vieglajiem strēlnieku ieročiem ir relatīvi lēti. Ja mēs vēl izkoptu kājinieku taktiku, un nežēlotu salūtmunīciju, latvieši kā karotāji ir mūsu spēks. Atliek tikai izveidot mācības ticamākas un izvilkties ārā no meža. Karošana notiek pilsētās. Train as you fight.

Latvijai nav naudas un tehnikas, lai kaujas grupā mēs spēlētu interesantu lomu. Profesionālajam dienestam Kaujas grupa nav interesanta, tāpēc to uzgrūž zemessardzei. Par cik ZS augstu pozicionē tikai politiķi skaistās runās, lai mierinātu muļķu tautu, bet realitātē nedod neko, internacionālajā teātrī tai tiek piešķirta neinteresanta loma. Viss ir līdzsvarā. Happy?

Vai veltīt laiku kaujas grupai? Jā, nenožēloju.
Vai pusgada laikā jūs kļūsiet par kiborgiem? Nē. To es uzreiz pasaku. Laiks aizlidos vēja spārniem. Lai dziļi iedrillētu visas kājinieku tēmas vajadzētu gadus divus un daudz vairāk, pastāvīgu resursu.

Vai kaujas grupa ir augstākais ko ZS var sniegt, pietuvojoties iespējai tiešām reāli doties misijā? Jā, ļoti iespējams. Te jūs varat saprast, kas ir rutīna, kas ir nodaļa, amati, vads, tā struktūra un darbība. Kaujas grupa sniedz iespēju strādāt ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, reāli izveidotu nodaļu 10 cilvēku sastāvā un dod iespēju apjaust, kas būtu sagaidāms profesionālajā dienestā. Trennēja mūs intensīvi, mērķtiecīgi un agresīvi. Seržants mūs sauca par kaujas mašīnām, bet rezultātā mēs kaujas mašīnas sargājām neizejot no perimetra.

Bet viss jau nav tik slikti. 2 gadu laikā Profesionālajā Dienestā kopā nebiju izšāvis tik daudz mūni, cik te vienā vingrinājumā, viens no karavīriem man teica. 8 aptveres + tikpat rezerve bija standarts 2016tā gada Kaujas grupā. Pozitīvais bija mūsu instruktori un pašu izaugsme.

Kaujas grupa ir smags periods, kas caur sniegu līdz ceļiem, ūdeni līdz kaklam, sviedriem, salšanu, bezmiegu, kāju un muguras sāpēm, pastāvīgu stresu, izkliegšanos un samierināšanos, izdresē zemīti par karavīru. Kaujas grupa ir vide, kurā motivācija ir augstāka kā profesionālajā dienestā, jo te savācas puiši, kuri paši raujas karot un vēl nav aplauzti. Kaujas grupā ir iespēja pacelt savu līmeni nesalīdzināmi augstāk, tai pat laikā saprotot, cik tāls ir patiesi profesionāla kaujinieka līmenis.


Kas tālāk? Varbūt izlūki. Varbūt nodaļas komandiera loma. Varbūt sporta precīzā un ātrā šaušana. Varbūt airsoft CQB trenniņi. Varbūt agresīva tuvcīņa. Laiks rādīs, kura aktivitāte turpmāk spēs dot piepildījumu.

Advertisements
%d bloggers like this: