Atziņas no rekrutēšanas pasākumiem

Vēlreiz par aitu bara domāšanu. Rekrutēšanas izbraukums kādā no publiskajiem pasākumiem: pie ieročiem pirmkārt nāk bērni. Otrajā pozīcijā ir vīri virs 40. Tie, kuri ir bijuši obligātajā dienestā un spējuši novērtēt militārā dzīvesstila pozitīvos aspektus.

Puiši 18-30 gadu vecumā  savukārt stāv 10m attālumā un tramīgi skatās. Uzrunājot – riktīgi raustās. “Nē, nē, ko ta es, es nē…”. Starp citu krievi ir daudz drošāki, viņiem ir interese, ir drosme iet un mēģināt. Šāds situācijas prospekts mani īpaši neiepriecina.  Jaunieši dzīvo ar obligātās armijas – cietuma analoga stereotipu prātā. Kurš nav taisnība. Zemessardze ir izteikti latviska un ar augstu morāli.

Tieši spēcīga dūre un pārliecība darbos un balsī ir sabiedrības mugurkauls. Mums valstī ir etniskais konflikts, kuru apzināti kurina spēki, kas vēlās, lai mūsu valsts tiktu novājināta.

Jautājums ir: Tagad, kad arī tu apzinies savu vietu sabiedrībā– vai izvēlēsies palikt aitu barā, vai tomēr pārkāpsi pāri savām egoismam un bailītēm un nostiprināsi savu drošību?

Stipri cilvēki veido stipru tautu.
Tev tiek piedāvāts stiprināt sevi un ar to pievienot vērtību sabiedrībai.

Advertisements
%d bloggers like this: